Kristus ceļi.

 

Reliģija1) kā cilvēka “atkalapvienošanās” ar Dievu – kopā ar Jēzu Kristu.

1) Vārds „reliģija“ ir celies no latīņu valodas vārda re-ligio = atkalapvienošanās ar Dievu, kas pieņem veidolu mūsos no mūsu „būtības“. Kaut kas līdzīgs notiek arī plašā mērogā, līdzīgi hologrammai.

Dziļāku cilvēku dzīves problēmu apzināšanās.

Gan attiecībā uz dziedniecību, gan citām pārmaiņām cilvēkā Jēzus pirmais jautājums bija: "Vai tu gribi kļūt vesels?" (Jāņa evaņģ. 5,6); vai Vai tu zini nepilnību, kas tev jāmaina, ja vēlies nokļūt tuvāk Dievam? Aiz vienkāršām dzīves parādībām, kas parasti netiek saistītas ar reliģiju, var atrast galveno pavedienu. Bērns līdz kļūšanai par pieaugušo gūst jaunas spējas un iemaņas; tomēr dažas īpašas spējas novirzās otrajā plānā. Vēlāk cilvēks var censties atjaunot savas dabiskās spējas. Šajā gadījumā arī pievienotās (jaunās) spējas saglabājas, bet būtības nocietināšanās kļūst vaļīgāka vai pat dzēsta. Lūzuma punkti prātā un dzīvē, kas rada lūzumu starp intelektuālo un instinktīvo dzīvi - ar vāju savienojuma tiltu "sirdī"- ir atkal labāk integrēti. Ir iespējams pierādīt, ka šis lūzums ir viena “augļa ēšana no laba un ļauna atzīšanas koka” nozīme mītā par paradīzi; un ka Jēzus teiktais:"Ja jūs nemaināties un netopat kā bērni, jūs nenonāksiet debesu valstībā” ir balstīts uz dziļām zināšanām par mainīšanos un atgriešanos – Mateja evaņģ. 18, 1-3; Marka evaņģ. 10, 15, Lūkas evaņģ. 18, 17. Tas nav saistīts tikai ar bērnu brīvajām manierēm, bet tas skar arī sākotnējos attīstības pamatus, kas ir “arhetipiski” 2) paraugi – zudusī “cilvēka lietošanas instrukcijas” daļa. Šis ceļš var vest daudz tālāk par mūsdienu ierobežoto intelektuālo apziņu.

2) Tādējādi savu negatīvo („velna“) īpašību pārvērtēšana ietvers jau minētā lūzuma sadziedēšanu.
"Arhetipisks" ir termins K.G. Junga un citu psihologu dzīļu psiholoģijā; galvenās cilvēka eksistences sistēmas kā dažādas formas/ veidoli, piemēram, sapņos.

Tas nenozīmē, ka cilvēks var viegli tikt ar to visu galā paša spēkiem. Jēzus piedāvā īstu ceļu un spēku, un žēlastību, lai ietu pa to. Kristiešu patiesības meklētāji, kristiešu mistiķi, kristiešu alķīmiķi atrada savu ceļu uz (lielāku) pilnību (piemēram, skat. Mateja evaņģ. 5,48; Jāņa evaņģ. 10,34;…). Daudzi citi kristieši apzināti vai neapzināti ir pieredzējuši ko līdzīgu; nav svarīgi, vai viņi meklē sevī vai izrāda savu ticību sabiedriskajā dzīvē, vai viņi apvieno abus, ko mēs dēvējam par “pilnu kristietību”. Gadu tūkstošiem daudzas citas kultūras ir meklējušas risinājumus arī iekšējiem konfliktiem; piemēram, taoistu alķīmiķi un dažas jogas skolas 3).

3) Indiešu vārds „joga" burtiski – "pievienot" nozīmē meklēt sasaisti ar pirmsākumu un arī mūžību. Tas nen ozīmē, ka šiem citiem ceļiem jāved pie tiem pašiem mērķiem, kurp kristiešu ceļiem.

"Dievs-cilvēks" Jēzus Kristus, "jaunais ''Ādams" ir zīme, ka kopš tā laika cilvēciskās būtnes var atgūt apslēptās sākotnējās īpašības un ka ir laiks labot nelāgās īpašības, kas tikmēr ir kļuvušas bīstamas. Kā “laimīga iespēja” zemei, Jēzus Kristus sevī iemiesoja abus – saistību ar sākotnējo dzīves jēgas avotu - Dievu un augsti attīstītu cilvēcisko apziņu. Viņš pārvarēja deģenerācijas spēkus. Neskatoties uz to, ka viņš atšķīrās no cilvēkiem, viņš bija arī cilvēciska būtne, kas to parādīja. Tāpēc arī cilvēki var to darīt, it īpaši, ja viņi to dara apzināti. Bet pat tie, kas nezina par vēsturisko Jēzu, viņa dzīvi, ieskaitot augšāmcelšanos, var izjust sekas – līdzīgi kā dzīvnieki, kas kaut ko uz savas salas iemācās ātrāk kā tā paša veida dzīvnieki, kas to ir iemācījušies uz citas salas, ietekmējoties no abpusējā spēka lauka, ko atklājis R. Šeldreiks (R. Sheldrake).

Sākotnēji iekšējās attiecības ar Kristu un Dievu ir iespējamas bez baznīcas; tomēr atbilstoša kristiešu kopiena var palīdzēt. Pretrunīgas teoloģijas, kas Kristu apraksta tikai kā garīgo padomdevēju vai sociālo reformatoru, vairs nav noteicošais, bet tās var kādam dot atrisinājumu, it īpaši ja tādi ir zināmi vairāk kā viens. Katrs var vērsties pie Kristus tieši savā istabā, kā arī visbeidzot arī tirgus laukumā. Šim nolūkam var atcerēties viņa īpašības, kas izklāstītas evaņģēlijos. Kurš ir atvērts Kristum, kurš mira un augšāmcēlās, var vērsties pie Kristus kā būtnes, kas ir dzīva mūsu dienās, (Ir daudzas liecības par cilvēkiem, kuri arī ir pārdzīvojuši nāvi; parasti gan citādā stāvoklī nekā Kristus). Cilvēks var justies tā, lai lūgtu “viņa vārdā”, ar viņu kā katra vecāko brāli saistībā ar Dievu, kas ieskauj visus. (skat. Jāņa evaņģ. 15,16; Mateja evaņģ. 6, 7-15; 18, 19-20). Piemēram:

Dievs, mans Radītāj, palīg un cerība!
Jēzū Kristū* es pateicos Tev par visu Tevis doto un lūdzu Tev piedot man visu, kas mani no Tevis šķīris**;šai klusumā, lūdzu, ļauj man kļūt radošam Tava gara dēļ***;cel mani augšup

*) Kas radis lietot vārdu Marija, var to darīt. Šādā veidā var tikt kritizētas arī cilvēka vīrišķās un sievišķās īpašības.
**) Papildus darbības varētu būt šādas: Vispirms aplūkojiet emociju, ko izjūtat kā negatīvu vai ko tamlīdzīgu, kā tā radusies (piemēram, bailes, naids, dusmas, vienaldzība un iedomība, ārkārtīgi lielas šaubas- vai problēmu; pat ja tas notiek tikai prātā vai tikai vārdos,
skat. Mateja evaņģ. 5,22). Otrkārt, tā vietā, lai to apcerētu, gaidiet brīdi, kad apzināsieties, kas tas īsti ir. Treškārt, uzticiet šo nu jau jūtamo problēmu Dievam savā lūgšanā. (Turklāt līdzīgi ir iespējams nodot visu savu dzīvi Dieva vai Kristus rokās). Ceturtkārt, mierīgi gaidiet, līdz jūtat kādu atvieglojumu.
***)Klusums liek notikušajām lietām norimt un tādējādi labāk sagatavo darbam pie tā vai lūgšanas. Pēc tam atkal ir sīka atvērtība jaunām lietām.

 

Ētikas svarīgums šajā ceļā.

Viens līmenis šajā ceļā ir "mīlestība pret Dievu”, kurš ir pāri visam, "un mīli savu tuvāko kā sevi pašu”(Mateja evaņģ. 19,19). Sevis mīlēšana arī var  būt daļa no pūlēm sava uzdevuma attiecībā pret citiem atrašanā. Mīlestība var sevi vienot ar Kristu, jo tā ir viņa galvenā daba, kopā ar gudrību. Arī labo darbu ceļš ar tā sekām dod skaidru priekšstatu par kristietības ceļu. Jēzus ievēroja senos ētikas pamatprincipus; jo (parasti) “cilvēks ko sēj, to pļauj” (Gal. 6,7); bet viņš uzsvēra indivīda atbildību vairāk kā ārēju likumu. Šeit var redzēt, ka mūsos kaut kas ir, - piemēram, izjusts kā apziņa- kas ir harmonijā ar garu, kā piemērs bija Kristus un viņa paša dzīve. Šo aspektu var individuāli izjust sirdī vai dvēselē, vai garā. Ir noderīgi, pieņemt sevī zināmās Kristus īpašības, cik bieži vien iespējams; lai nodibinātu tiešāku kontaktu - nekas, ja pašreizējajā brīdī nav lielu manāmu rezultātu.

Spēks, kas mūsos ar viņa žēlastību attīstās, var piesaistīt universālu dziedniecisko spēku, kas atkal nāk no „ārējā“ Kristus un Dieva. Šeit arī katra indivīda piedzīvotais var atšķirties; tomēr šajā gadījumā sekas pašam sevī un konteksts var būt spraigas. Šīs izjūtas, ko agrāk izdevās sasniegt tikai dažiem "mistiķiem" un "svētajiem", mūsdienu apokaliptiskajā laikmetā var izplatīties vienkāršo cilvēku vidū - cilvēks var uzreiz neizjust tā nozīmi, tāpēc tā šeit jāpiemin. Ieinteresētie var pieņemt šo pārveidojošo spēku, jo citādi tas var sāpīgi skart to barjeras, kas nav attīstījuši pietiekami daudz īpašību harmonijā ar to - tādējādi to varētu izjust kā sava veida "nosodījumu".

Vadi mani, lai es nenodarītu ļaunu citiem viņu ceļā pie Tevis*.
Vadi mani, lai es palīdzētu citiem saskaņā ar Tavu gribu.
Sargi mani manā ceļā. **
Palīdzi man iet kopā ar Tavu mīlestību.

*) skat. „Ētisko vērtību pamati”.
**) Šeit var iekļaut arī citus.

 

Līdzīga attīstība plašā mērogā kultūrās kopš aizvēsturiskiem laikiem.

Kā jau minētās attīstības stadijas no bērnības līdz brieduma gadiem, arī cilvēku kultūras ir gājušas cauri līdzīgām apziņas stadijām. No vienas puses tā rezultāts bija jaunas spējas (griba, jūtas un domas brīvākas kā agrāk). No otras puses sākotnējā tuvība ar visu “radīšanu” mazinās, un tam ir problemātiskas sekas. (Piemēram skat. Žana Gebsera “Rašanās un tagadne”(Jean Gebser, "Ursprung und Gegenwart”) vācu valodā-: viena pēc otras savādāk kā “arhaiskā”, “maģiskā”, “mītiskā” un intelektuālā apziņa; tālu aiz integrētā veselā saprāta attīstības robežām. Ļoti spējīgas būtnes ir palīdzējušas savām kultūrām šos soļus padarīt ražīgus. Tas notika par spīti visiem šķēršļiem, bet – kā jau minēts – graujot iepriekšējās spējas. Jaunākajā vēsturē cilvēcei un tautām būs jāpieņem izaicinājums, ja viņi vēlas izdzīvot, būs jāizstrādā lielāki vai mazāki evolucionārie soļi. 4). Šīs iespējas pastāv jau aptuveni 2000 gadu. Šai attīstībai vairs nevajadzētu mazināt iepriekšējās vērtības, piemēram, saprātu. Ja pietiekams skaits indivīdu attīsta arvien holistiskāku veselo saprātu un atjauno saikni ar savu dievišķo pirmsākumu 1) cilvēce ar palīdzību no “augšas” var uzvarēt sacensībā ar apokaliptiskajām katastrofām”. Ir arī saistība ar pasaules aktīvistiem, piemēram, miera kustību utt. – šajā “spēlē” sava loma ir visiem cilvēkiem ar labo gribu. Daudzi cilvēki – tieši pie nodibinātajām reliģiskajām skolām - acīmredzami meklē. Viņi dodas nākotnē un palīdz aizmirst pagātni – lai arī var būt kāda “viduvējība”. Nav svarīgi, vai cilvēks domā, ka mērķis ir cilvēces “glābšana" vai apziņas progress. Ir jāmaina pašreizējā vērtību skala, jo ir skaidrs, kurp novedīs vecā “programma". Viss ir daļa no kaut kā vesela, tāpēc labie darbi palīdz pasaulei.

4) Mēs nepiekrītam pesimistiskajai attieksmei, piemēram, Herberta Grula (Herbert Gruhl) pēdējā grāmatā "Himmelfahrt ins Nichts" (vācu val. "Debesbraukšana nekurienē"), tikai tāpēc, ka var just līdzi aizmirstajam attīstības un spēka avotam - kas tomēr ir tikai iespēja: Dievs.

Iedvesmo cilvēkus nodot dzīves un nāves jautājumus Tavās rokās*.
Palīdzi tiem, kas strādā Tevis radīšanai.
Ved šo pasauli uz ieeju Tavā apsolītajā jaunajā pasaulē.**

*) Šeit varētu vēl pievienot detaļas vai arī apsvērtas meditatīvā ceļā pēc lūgšanas kā šī: „apturēt vardarbības izplatību“, „atrisināt problēmas, iznīcinot vienu vardarbības cēloni", "sākt mierīgu dialogu ar citu reliģiju labo gribu",... .
**) Lūkas evaņģ. 11:2;. Atklāsmes grāmata 11:16. Dievs var izdalīt viņam doto mīlestību.

Tāpēc „pavērsiens” pret Dievu iespējams gan lielā, gan mazā mērogā.

Jēzus tiek pieminēts ne tikai Bībelē, bet arī Korānā (7.gs. p. Kristus piedz.). Pie kam, tur ir atrodamas gan līdzības, gan atšķirības.

Jāņa evaņģ. 16,12-13: „Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. 13: Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.

 

Uz mājaslapu:
http://www.ways-of-christ.com/lv/

Citi temati un pamatteksts.
Jēzus Kristus ceļi,  viņa devums cilvēces apziņai un cilvēces un pasaules izmaiņām: neatkarīga informatīvā lapa ar viedokļiem, kas balstās uz dažādām izpētes jomām un pieredzi; ar praktiskiem norādījumiem personības attīstībai.