Kristus ceļi

Neatkarīga informatīvā mājaslapa, 
kas balstās uz dažādām izpētes jomām un pieredzi.

 

Jēzus Kristus ceļi cilvēku apziņā un izmaiņās pasaulē.

Pamatteksta saturs.

Uz daļu 1a: nodaļas par soļiem evaņģēlijos 1-15

Šī ir daļa 1b: nodaļas par soļiem evaņģēlijos 16-25;

Lai aplūkotu pēdējās saites, gaidiet, līdz lapa tiks lejupielādēta pilnībā.
16."Avis"
17.Kristus "Kāju mazgāšana"; un Marija no Betānijas, kas iesvaida Jēzu
18.Pēdējās vakariņas, ienākšana pilsētā, apcietināšana un pēršana ar pātagām
19.Ērkšķu kronis un pēdējās runas
20.Krustā sišana un apglabāšana.
21.Tukšā kapa jautājums, "nonākšana ellē", "nokļūšana paradīzē".
22.Augšāmcelšanās
23.Kristus Debesbraukšana
24.Vasarsvētki (ebreju Vasarsvētki)
25.Jēzus tēls

Lai piekļūtu 2. daļai - Soļi Atklāsmes grāmatā - spiediet šeit
(12 nodaļas par Atklāsmes grāmatu un pravietojumiem)
Uz abu daļu pēdējo nodaļu - "Kristīgā attieksme"
Ar tabulu: "Kristīgā attieksme" - "Pasaulē", nevis "no pasaules", "Trešais ceļš"

Uz 3. daļu: Citas tēmas

Uz 4. daļu: Vecā Derība un ieguldījums dialogā ar citām reliģijām

Mājaslapa ar atsauci uz drukāšanai paredzēto daļu pilnu versiju.

Autortiesības (“Kristus ceļu” izdevniecības ziņas).
e-pasts.

 

Metodiskie norādījumi.

Nākamajās 37 nodaļās tiek aplūkoti soļi evaņģēlijos un Atklāsmes grāmatā. Var lasīt atsevišķas nodaļas vai tomēr labāk plašāka ieskata gūšanai skatīt nodaļas šajā secībā.
Tie, kuri ir ieinteresēti tuvāk iepazīties ar holistisko pieeju šiem jautājumiem, ieskaitot meditāciju par evaņģēlijiem, var piespiest šeit, lai izlasītu metodiskos norādījumus Tas var palīdzēt jaunu pieeju realitātei un piedalīties tajā bez vārdiem.

Attēli (meditācijai).


"Avis".

Kādu laiku pirms kāju mazgāšanas tie, kuri bija saistīti ar Kristu, tika salīdzināti ar "avīm” (Jāņa evaņģ. 10, 11-18); gluži kā Kristus pats citur tika dēvēts par “Dieva jēru”. Pastāvošā mācekļu atvērtība vai tas, ko viņi ieguva, tiek uzsvērts šeit - it īpaši izprotot to, kas nāk no Kristus - līdzīgi attiecībām starp Kristu un Dievu. Lai arī pieaudzis un nobriedis, cilvēks var tagad justies kā balta lapa vai kā bērns. Īsts progress ved uz pieticību – pat, ja atkal un atkal jāpārvar lepnums. Rodas iespaids, ka visiem cilvēkiem ir nozīmīga, bet galu galā maza loma saistībā ar Dievu. To varētu dēvēt par pazemību brīvā un garīgā nozīmē, tomēr ne kā iztapīgu izturēšanos pret zemes autoritātēm. Tas bija kas tāds, kas bieži bija nepareizi saprasts.

Tā nav nejaušība, ka Kristus tajā pat nodaļā saka: "Es esmu durvis". Jebkurš, kurš atver savu būtību/sirdi Kristum, kļūst atvērts kā durvis, kas ved pie Dieva, kas ir nepieciešams priekšnosacījums visam turpmākajam.

Jēzus arī nošķir “avis” no “āžiem”( piemēram, Mateja evaņģ. 25:32-33).

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Kristus "Kāju mazgāšana”; un Marija no Betānijas, kas iesvaida Jēzu.

Pārējās evaņģēlija nodaļās tiek parādīti arvien vairāki un vairāki simboliskie notikumi, lai arī trūkst detalizētāku līdztekus mācību. Šajā brīdī, ja ne pat agrāk, mēs varam aizmirst par komerciāli uzpostajiem "Jēzus-atklāsmes stāstiem”, kā beigās mēs joprojām neko nezinām. Kaut gan šajā brīdī kādas ārējas zināšanas var būt noderīgas, tikai meditatīva apcere var jebkurā gadījumā novest līdz jebkādam izšķirošam ieskatam. Rezultāti, tomēr var kalpot kā stimuls citiem viņu pūlēs gūt ieskatu un neviens priesteris vai vēsturnieks nevar aiztaupīt mums šos meklējumus.

Kāju mazgāšana (Jāņa evaņģ. 13, 1-20) Bībeles tekstā tiek saprasta kā šķīstīšana. Tā kā vēlāk šādu “ezotērisko" pāreju vēlāk tik tikko saprata, cilvēki to nevēlējās to mainīt, un tādējādi viņi vismaz palika necenzēti. Cilvēks ir “pilnīgi tīrs”, tādējādi tas nenozīmē tikai kājas, bet tam ir simboliska nozīme visam cilvēkam. Šī domāšana līdzībās bija raksturīga daudzām kultūrām. Tādas pat funkcijas ir atrodamas cilvēka organismā, tās ir mikro vai mesokosmosā (meso=vidus) un apkārtējā dabā, kas pieder makrokosmosa. Kājas ir vērstas pret zemi, un to kustība ir pakļauta gribai. Lai kurp cilvēks "ietu", ir nepieciešams (brīvas) gribas lēmums. Šīs gribas šķīstīšana un tās pretrunīgie kūleņi - ir parādīti kāju mazgāšanas kontekstā. Kristus arī vērtē labos darbus augstāk kā kristiešu vārdus (Mateja evaņģ. 25, 31-43…)

Tomēr viņa darbība tāpat kā visi turpmākie notikumi vairāk atspoguļoja vienkāršu iepriekšējos gados doto impulsu atkārtošanu dažādu cilvēciskas būtnes garīgo daļu šķīstīšanā. Visu noteica fakts, ka Jēzus zināja, ka viņa laiks ir pienācis un ka viņa mācekļiem vajadzēja kļūt pietiekami nobriedušiem, lai neatkarīgi izplatītu "noteiktu kaut ko" plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Turpmāk ne tikai viņu personīgās īpašības – šajā gadījumā viņu labā griba – viņu pašu ego uzraudzībā - ir mērķis, kā tas bija līdz šim. Augstākais, ne-egoistiskais “Es” - tagad vienots ar „personu“, tagad arvien vairāk var kļūt par vienu no šī "Kristus, kurš pieņēma veidolu mūsos” kā “pašu pilnīgāko “es”). Dzīve vairs nav tikai “personīgais liktenis”.

Sākotnēji pieredzi varētu aprakstīt šādi: Iekšējā šīs darbības sapratne var beigties ar tādu tīrību un skaidrību, ka viss tagad var tikt kontrolēts tiešāk no iekšējā paša caur vairākiem mūsu esamības slāņiem. Tomēr sākotnēji tas ir atkarīgs no gribas. Jušana un atzīšana pakāpeniski kļūs pilnīgāka, tāpēc cilvēks tad ir spējīgs tiešāk paskaidrot savas rīcības motīvus, kāpēc viņš rīkojas tā vai citādi. Arī mūsu saikne ar Dievu attīstās noteiktā secībā, to var salīdzināt ar bērnu, kurš pakāpeniski mācās un apgūst visu jauno. Tas nenozīmē, ka šai jaunajai evolūcijas stadijai vajadzētu attīstīties bez domas. Ētiskās izjūtas un skaidras apziņas attīstība jau ir ļoti aktivizējusies. Viss, kas joprojām pietrūkst, ir tālāka šīs sajūtas pilnveidošana un domāšana Kristus Garā, kā griba to tagad uztver.

Cits veids, kā piedzīvot šīs gandrīz neaprakstāmās stadijas, varētu būt saistīts ar savas apziņas apzināšanos vai (sarg) “enģeļu" skats vai augstākais “Es”, aplūkojot cilvēka dzīvi. (Eņģeliskais) augstākais “Es”, kā tas bieži ir dēvēts ārpus baznīcām, – tagad var parādīt sevi vienotībā ar Kristu, un arī tas iet cauri apskaidrošanai. Pieredze ar eņģeļiem ir diezgan ierasta daļā mūsdienu jauno garīgo kustību; taipat laikā kristieši bieži, neskatoties uz Bībelē minēto, apšauba to esamību, nesakot neko par šo jautājumu, kas ir dzimtais "mūsu sargeņģelis"- un kā šī saistība varētu izpausties. Tomēr Kristus pārstāv daudzveidīgu, personīgu cilvēcisku būtni, un saglabā dzīves sasniegumus, arī atverot sevi “eņģeļu” enerģijas bezpersoniskajām pasaulēm. Cilvēciska būtne, kurai ir šāda pieredze, tomēr vēl nav pilnīga. Kristus saviem mācekļiem sniedza pirmos ieskatus jau Jāņa evaņģ. 1. nodaļā. Daži garīgi orientēti cilvēki uzskata, ka sava eņģeļa (u) pieredze ir vissvarīgākā un ka pēc tam viņi varētu atbrīvoties no zemes lietām; patiesībā jaunu sfēru atklāšana būtu balstīta uz lielu daļu jau sasniegtās stabilitātes, ja tā nebeigtos ar ilūzijām. Vispārējāka iedziļināšanās Gara zemes dzīvē var tikai sākties. Šeit ir minēts, ka, piemēram, R. Štainers kā garīguma pētnieks uzskata, ka cilvēcisko būtņu evolūcija uz Zemes turpināsies vēl ļoti ilgus gadus. Šāds viedoklis ir arī citām skolām. Papildus: tādi paņēmieni kā hipnotiski garīgā “melnā maģija” ir kas cits kā šī arhetipiskā eņģeļu pamatpieredze. Tomēr tajā pat laikā ir daudz nopietnu cilvēku pūliņu savā ikdienas dzīvē sazināties ar eņģeļiem.

Saikne starp kāju mazgāšanu un Jāņa evaņģ. 12. nodaļu, kur Marija no Betānijas simboliski iesvaida Jēzu un noslauka viņa kājas ar saviem matiem, bija tik tikko pamanāma. Vai viņa to vienkārši dara kā cilvēks vai arī viņa patiesībā pārstāv Dieva sievišķos aspektus, kā to varētu piedēvēt Marijai, Jēzus mātei vai Marijai Magdalēnai – kas, iespējams, nav identiska Marijai no Betānijas? Kāpēc tas notiek pirms “kāju mazgāšanas"? Šīm - lai arī pretrunīgajām - pieejām feminisma teoloģiju pieredzēm - noteikti ir kādas neatklātas vai daļēji atklātas bagātības. Piemēram, katoļu baznīcas “pēdējo iesvaidīšanu” var aplūkot kā atgādinājumu par šo notikumu.

Vēl jo vairāk, vērā ņemams ir fakts, ka kāju mazgāšana nebija raksturīga tikai Jēzum, bet arī ka mācekļi tika mudināti mazgāt viens otram kājas (tieši pēdējo vakariņu laikā- uz to laiku - kas tika dotas zemes kopienai – universālas garīdzniecības nozīmē. Šī vēlme dzīvot Dievā, papildināta ar kāju mazgāšanu, izplatās arī pāri paša esamībai uz tiem, kas ir viņam apkārt, vispirms uz cilvēku, kā kājas tiek mazgātas un pēc tam uz citiem un mācekļiem, ar kuriem viņš dala atbildību.

Kāju mazgāšanu var saprast arī kā kalpošanu citiem, tikai ar šo kājas mazgāšanu viņi “ir viņā” (Jēzū), kā Jēzus to sauc. Tas uzsver vispārējo šī soļa nozīmi. To var salīdzināt ar jaunu cilvēku teicienu, ka viņš/viņa “iet ar mani” (vācu valodā domāts “ir mana meitene/mans puisis”), kas vismaz tajā brīdī ir svarīgākais viņiem. Tomēr “kāju mazgāšana” vairs nav "intīmo attiecību" jautājums, bet gan "attiecības dzīvē". Kāju mazgāšana ir tikai saprotama kā “solis uz priekšu”. Detaļas, kā to mēģināt ārēji, ir mazāk svarīgas. Tomēr alķīmiķu prakses nozīmē, kad tika izmantotas ārējas darbības, lai veidotu iekšējās attieksmes un procesus cilvēkā vairāk iedomājamus, šī darbība ir pamatota – ja pastāv saistīta iekšējā attieksme. Pat iespējami korekta garīdznieka attieksme nebūtu pietiekama; vissvarīgākā ir iesaistīto cilvēku attieksme. Tas attiecas arī uz pēdējām vakariņām (skat. arī nākamo nodaļu) - teologu skolas nepiekrīt dažādiem to aspektiem. Viņi var būt pareizi savos uzskatos; tomēr tieši šis viedoklis par apskaidrotā cilvēka apziņu nav novērtēts pareizi ne katoļu, ne protestantu baznīcā.

Lai arī vienkāršo mācību gadījumā 5000 cilvēki varēja uztvert nozīmi un vēlāk 500 vai 70, kas joprojām varēja piedalīties sarežģītākos soļos; kāju mazgāšanā piedalījās tikai 11 mācekļi. Tie, kuri bija daudz mācījušies no Jēzus un bija diezgan labi sagatavoti, arī varēja saprast. Iespējams, Jūda arī vēl nevarēja to saprast. Jēzus nesniedza visas savas mācības uzreiz, bet gan soli pa solim. Tomēr tajā pat laikā vairāki indivīdi var efektīvi sākt meditāciju ar notikumiem līdz pat krustā sišanai. Kristīgie rozenkreiceri to mēģināja. Kāju mazgāšanu, pēršanu ar pātagām, ērkšķu kroni, krustā sišanu un guldīšanu kapā, augšāmcelšanos un Debesbraukšanu viņi dēvēja par kristīgo ievadīšanu. Nokļūstot vēlāka laikmeta sapratnes dziļumos, septiņu "alķīmiķu kāzu" dienu sapņu attēli arī cēlās no tā. (1616. gadā Vācijā sarakstītā luterāņu teologa J. V. Andrea (J. V. Andreae) grāmata "Chymische Hochzeit des Christian Rosenkreutz" („Kristīgo rozenkreiceru ķīmiskās kāzas") bija kā sava veida satīra vai pasaka.)

Lielākajā daļā gadījumu šāds solis noteikti nav pabeigts, kad tiek piedzīvots pirmo reizi mūžā kā meditācija vai kā sapnis. Cilvēku eksistenci ar visām tās spējām var izvērst vairākos virzienos. Var sekot citi soļi un pārklāt iepriekšējos soļus, tomēr jaunas īpašības tiks “noapaļotas” pēc iepriekšējo soļu noapaļošanas, kas kalpo par pamatu.

Iesvaidīšanai Betānijā, kas aprakstīta Jāņa evaņģ. 12. nodaļā, seko triumfālā Jēzus kā mesijas ienākšana Jeruzalemē. Pēc kāju mazgāšanas Jāņa evaņģ. 13-17, pareģojums par Jūdas Iskariota nodevību ir piepildījies; tad seko pēdējās runas un Jēzus lūgšana pašam par sevi un mācekļiem.

Teologi kāju mazgāšanā bieži vien ir saskatījuši simbolisku darbību, kas norāda uz krustā sišanas tuvošanos vai kalpošanu ar Dieva attīrošās mīlestības palīdzību. Bet šī darbība bija iepriekš izsludināta par tieši iedarbīgu.

Mājaslapās angļu un vācu valodā ir dots fragments no Jāņa evaņģ. 13:3-15.

Jautājums:
Es vēlos lūgt Dievu* - ja tas jau nav noticis - lai mana labā griba attiecībā uz manu līdzcilvēku pārietu manās asinīs - arī tad, ja tas ir grūti?
 * Vēlāk - lūgšanas vietā (lūgt) - ticēt, t.i. būt pārliecinātam. Vēl vēlāk pieredzēt Dieva iedarbību (žēlastību).

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Pēdējās vakariņas, triumfālā ienākšana Jeruzalemē un pēršana ar pātagām.

Jēzus triumfāli iegāja Jeruzalemē, godāts kā sludinātais mesija (Jāņa evaņģ. 12, 12-19). Nocietinātās priesteru kastas zināja, kā nospiest cilvēku "psiholoģiskās pogas", lai daļēji pārvērstu viņu garastāvokli par negatīvu. Cilvēki, kuri apzinās savus negatīvos garastāvokļus un vienaldzību un cenšas pārveidot šīs ietekmes, spēj būt stabilāki un tuvāk Dievam. Viņi vairs viegli nepakļaujas masu hipnozei un ārējiem negatīvajiem spēkiem. Masu hipnozes izpausmes bija vērojamas arī dažās 20. gadsimta masu kustībās.

Apcietināšanas laikā (Jāņa evaņģ. 18) karavīri sākumā nokrita pie zemes. Kristus parādīja, ka viņiem nebija varas pār viņu. Tomēr, neskatoties uz to, viņš pēc tam labprāt ļāva, lai viss ar viņu notiek.

"Pātagu sitieni" (Jāņa evaņģ. 19, 1) skar Jēzus muguru. Cilvēciskas būtnes “vidus”, viņa jūtas un viņa spēks pārvarēt emocionālās ciešanas ir īpašības, kas var rasties meditatīvas apceres laikā- tās nav pasīvas, izmisīgas ciešanas. Neskatoties uz to, visi kristiešu mistiķi apgalvo, ka Jēzus ciešanas viņi esot brīvprātīgi vai obligāti izjutuši savā dvēselē. Kristus nevairījās bailīgi no savām sāpēm, lai arī viņš noteikti to varēja izdarīt – kā indiešu skolotāji, kuri prakatizē "pratjaharu”, kas nozīmē "atteikties no sajūtām". Cilvēks labāk var izjust apziņas paplašināšanos pret citu ciešanām.

Tā nebija visa patiesība padarīt, kā jau minēts, pēršanu ar pātagām par īpaša “iedziļināšanās soļa" simbolu, par mūsdienu cilvēku attīstības stadiju ceļā uz lielāku pilnību. Šķiet, ka Jēzus jau uzsāka šo soli pēdējo vakariņu laikā pēc iesvaidīšanas Betānijā (Mateja evaņģ. 26, 26-29). Šīs pēdējās vakariņas izteiktāk simbolizē to, ko Jēzus dod cilvēcei, kas cieš. Maize simbolizē Jēzus Kristus miesu, "Dieva Vārdu". Vīns simbolizē Kristus Dievišķo Garu, kas dod dzīvību Viņa Dieva Vārdam nesavtīgam darbam. Katoļu baznīcā tika uzsvērta miesas pārvēršanās par maizi un vīna pārvēršanās par tīru Jēzus miesu un asinīm, savukārt protestantu baznīcā uzsvars tiek likts uz Jēzus piemiņu. No otras puses taisnība ir abām. Zinātnieki ir atklājuši, ka pat vienkāršs katoļu baznīcas "svētais ūdens” liecina, ka ūdens molekulu struktūra ir mainījusies. Tomēr vissvarīgākais viedoklis būtu pārmaiņas iesaistītajā cilvēkā, noskaņojoties tikai uz to, kas izstaro no pārveidotās un pārveidojošās Jēzus Kristus "miesas un asinīm". Tāpēc būtu labi to veikt baznīcā, ļoti tam koncentrējoties. Daži centās to darīt tieši tikai garā – neizmantojot īstu maizi un vīnu – un arī juta rezultātu, ko ir daudz grūtāk sasniegt. Tiem, kuri vēlas izmēģināt svēto vakarēdienu, neapgalvojot, ka tas ir baznīcas “svētais vakarēdiens”, to var saukt par “agape”- mīlestības vakariņām.
Pēršanu ar pātagām var saprast kā karikatūras veida atbildi no nezināmiem spēkiem tam, kas jau ir noticis un kam nav jāspēlē galvenā loma meditācijā. To var arī sacīt par ērkšķu kroni. Senās kristīgās ezotērikas mācības ar to dažreiz vienpusējo akcentu uz ciešanām līdzīgi tiek saistītas ar jaunākiem ieskatiem, gluži kā dažas Jāņa Kristītāja mācības tiek saistītas ar Jēzus un viņa mācekļu mācībām. Ikviens cilvēks ir tiesīgs brīvi izvēlēties, pa kuru no šiem ceļiem iet.

Teoloģijā ir ticis arī diskutēts jautājums, vai Vakarēdiens nav ebreju Pashas ēšanas forma vai arī Jēzus pats ir nomainījis šos vecos svētkus, sevi pasludinot par īsto "upura jēru". Dieva jaunā savienība ar cilvēkiem (Jaunā Derība) caur Jēzu (Lūkas 22:20)tika interpretēta saistībā ar 2.Mozes 24:8; Jer.31:31-33; Jes.53:12. Maizes simbolā tika redzēta vairāk Jēzus persona, asins simbolā ārstējošā pilnīgā nodošanās. Citi ir pauduši šaubas par laika gaitā tālāk stāstītā notikuma patiesumu (tā sauc. „iespraustie vārdi“) - kas ņemot vērā to piederību pie visagrākajiem rakstiem nav īpaši ticams.

Mājas lapās vācu un angļu valodā šeit tiek citēts Mateja evaņģ. 26:26-29.

Jautājums:
Vai es vēlot lūgt Dievu - ja vien es to jau neesmu pieredzējis - sniegt man spēju mīlestības pilni sadarboties ar citiem* - arī tad, ja tas prasa garīgu pārkārtošanos ?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Ērkšķu kronis un pēdējās runas.

Tā kā pēršana ar pātagām bija mazākais romiešu soda mērs, interpretācija pirmskristietības mistēriju kultos nav tik acīmredzama. Ērkšķu kronis tomēr (Jāņa evaņģ. 19, 2-3), vēlāk kā simbols šīm mistērijām, nebija parasto romiešu likumu sastāvdaļa**. To, protams, var uztvert kā ironiju – ērkšķi zelta vietā. Tomēr paliek atklāts jautājums, par to, kā karavīri tieši izmantoja burvestības, lai arī viņi, iespējams, tajā laikā to nedarīja apzināti. Daudzi romiešu karavīri bija burvestību piekritēji. Pat, ja viņi redzētu savas rīcības ārējo līdzību, viņi tik un tā nespētu reducēt Kristu uz viņiem zināmo pieredzi.

Tā kā zelta kronis būtu ārēja pārsvara simbols - ne noteikti domāts negatīvā nozīmē - Kristum ērkšķu kronis bija kā sava veida kundzības simbols, kam pasaulē nebija nekādas nozīmes. Ērkšķi dūrās viņam galvā. Tas neattiecas tikai uz sāpēm, bet uz spēku pārvarēt šo garīgo izmisumu, ko Kristus nekādi neizrādīja. To varēja manīt tikai tajā brīdī, kad Viņš visbeidzot izlēma, ka Viņš nevēlas, lai "šis (bēdu) kauss" iet viņam garām. Pēršanā ar pātagām un ērkšķu kronī mēs varam saskatīt ko tādu, kas liecina, ka tas ir tā ceļa turpinājums, kas sākās ar kāju mazgāšanu; jūtām un ieskatu - pārvarot visus šķēršļus - parādās arī iesvētīts.

Iepriekš minētā ilgstošā tendence pārspēt sevi, kas jau bija redzama kāju mazgāšanā, pēršanā ar pātagām un ērkšķu kroņa gadījumā, arī ir saistīta ar jaunām kustībām, piemēram, miera kustību, ekoloģisko kustību un garīgajām kustībām, kas "vēlas dziedēt zemi".

Gluži tāpat kā tas bija "pēršanas ar pātagām" gadījumā, ērkšķu kronis bija reakcija, nevainojama jau notikušā kopija. Šis punkts, kas no pozitīvā viedokļa izteica šo garīgo atvērtību, ļāva Viņam garīgi sevi pārvarēt. Tas bija Jēzus atvadu runās* - piemēram, Jāņa evaņģ. 13, 31-17 un tikšanās ar Pilātu, piemēram, Jāņa evaņģ. 19, 5*. (*”Skat. cilvēcisko būtni”, ko var piedzīvot meditācijā kā Pilāta līdzjūtību pret Jēzu Kristu kā paraugu cilvēkiem). Ne tikai kāju mazgāšana un vakariņas kā tādas, bet tajā laikā arī Jēzus vārdi bija "darbi".

Šo atklāsmju gaitā, varētu būt vērts apsvērt šos pozitīvos pamatus izlēmīgākā veidā, kad mēs runājam par "Kristīgo iedziļināšanos un attīstības stadijām".

**) Reliģiju vēsturē pastāvēja apsmejamais tēls vai apsmejamais ķēniņš, uz kuru tika nogāztas visas tautas dusmas. Vecajā Derībā pastāvēja grēkāzis, kuram bija jācieš par tautas grēkiem (3.Mozus 16:15). Abos gadījumos tas darbojās kā drīzāk simbolisks rituāls. Tādēļ tradicionālā teoloģija mēģināja parādīt, ka tikai Jēzus varēja nest patiesi iedarbīgu upuri visiem. Daži kritiskie teologi dēļ šīs saiknes ar veciem upuru kultiem apšaubīja upura ideju kā tādu. Tas varbūt bija vieglprātīgi, bet kā rakstīts augstāk, šajā darbībā ir ietverts vairāk kā sevis upurēšanas ideja. Šeit runa ir arī par tās mērķi.

Jautājums:
Vai es gribu lūgt Dievam  - ja es to vēl neapzinos -  gudri apieties ar grupām*, kurām es piederu - arī ja tas prasa grūtu darbu pie mana vecā domāšanas veida ?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Krustā sišana un apglabāšana.

Mūsdienu uzskati par krustā sišanu un Jēzus nāvi – piemēram, Jāņa evaņģ. 19, 12-37 atšķiras pat vairāk kā versijas par citiem viņa dzīves aspektiem vispirms tam piešķirtā baznīcu nozīmīguma dēļ un, otrkārt, skaidrotāju dēļ, kas vēlas klasificēt visu saskaņā ar viņu pasaules redzējumu.

Lai arī gnostiķi** agrīnās kristietības laikā patiesi bija gatavi aplūkot Kristus ideju, jo viņu senās grieķiskās izcelsmes dēļ viņi nespēja ticēt, ka šī diža apgarota būtne varētu būt dzimusi sievietei un pēc tam mirusi. Tāpēc viņi domāja, ka viņš visticamāk padarījis sevi redzamu, izmantojot “redzamu ķermeni” kā eņģelis vai daži Austrumu garīgie skolotāji uz īsu brīdi, ja var ticēt viņu mācekļiem. Šis redzamais ķermenis nebūtu bijis mirstīgs, bet vienkārši atkal izzustu. Viņu mācībās fiziskā pasaule un matērija tika uzskatītas par mūžam ļaunām un tādēļ viņiem neatlika nekas cits, kā pieņemt, ka viņš izgāja cauri parastajām zemes dzīves stadijām vai iedziļinājās šajās stadijās ar savu gaismu. **) Jēdziens gnostisks šeit tiek lietots savādākā nozīmē kā “Apostolic Gnosis”, ko pat apstiprināja sektu kritiķis F. W. Haaks (F. W. Haack). Tomēr šajās mācībās bija daudz vienojoša; piemēram, gnostiskajā "Patiesības evaņģēlijā" tika apstiprināts, ka Jēzus bija pienaglots pie krusta.

Pirmo gadsimtu cilvēki, kuriem bija materiālistiskāka un negatīvāka attieksme, arī izplatīja leģendas, piemēram, ka Jēzus bija kāda romiešu kareivja ārlaulības dēls, kas no tā laika morāles viedokļa būtu bijis nepieņemami. Ir arī minējumi, ka Jēzus nemaz nekad nemira un ka viņš tika izdziedēts. Daži cilvēki joprojām cenšas, piemēram, saistīt veca vīra vārdā Jēzus kapu Kašmirā ar bībelisko Jēzu. Mūsdienu literatūrā parādās arī "līdz šim neatklāts Jēzus Eiropas kaps". Šeit vajadzētu minēt, ka “Jēzus”(vai arī Ješua) nebija unikāls vārds. Piemēram, apokrifiskajās grāmatās (šie raksti nav iekļauti Bībeles "kanonā") tiek attēloti daži citi Jēzus, piemēram, Jēzus Sirahs, Jēzus bin Pandira. (…)

Daļēji saistīti ar šīm tēzēm, radās pretrunīgi pētījumu par “Jēzus līķautu” Turīnā rezultāti. Kādreiz tika uzskatīts, ka audums saturēja Jēzus laika un valsts ziedputekšņus; citi apgalvo, ka tas radies “viduslaikos”. Daži apgalvo, ka tikai pēkšņs spēcīgas enerģijas starojums un pēkšņa ķermeņa pazušana varētu atstāt pēdas; citi apgalvo, ka asins pēdas liecina, ka no krusta noņemšanas brīdī Jēzus Kristus vēl bija dzīvs. Jaunākā pētījuma stāvokļa novērtējums atkal liecina, ka audums ir īsts un ka tēls tika radīts neparastā veidā. Tas var palīdzēt cilvēkiem (skat. iepriekšējās piezīmes par mācekļa Toma ceļu nodaļā “Brīnumdarbi”) saprast, kas notika ar Kristu. Saskaņā ar mistiķa Lorbera (Lorber) viedokli, "audums" esot viltots ar acīmredzamu nodomu mudināt cilvēkus meklēt ticību sevī un nebūt atkarīgiem no atklājumiem un teorijām par relikvijām.

Šādi pētījumi var mudināt mūs uzsākt savus meditatīvos pētījumus. Tas liecina, ka ir kas tāds, kas neiederas nevienā no zināmajām dzīvības un nāves shēmām. (Skat. arī Gronbolda (Groenbold) “Jesus in Indien – das Ende einer Legende ("Jēzus Indijā - leģendas gals") vācu valodā. (…)

Kā jau minēts, mistiķu raksti bieži palīdz atklāt kaut ko par iepriekšējo notikumu dabu un to nozīmi pašreizējai cilvēku attīstībai. Jo cilvēkam ir vairāk pieredzes, jo vairāk viņš saprot. Kristīgo mistiķu un stigmatistu - Kristus stigmas nesēju - uztvere ir līdzīga, lai arī viņiem nav savstarpēju sakaru. Šādos rakstos ir arī līdzīgas papildu detaļas par Jēzus pieredzi, kas nav dotas Bībelē, no Asīzes Franciska līdz Svētajam Tēvam Pio un Konersroitas Terēzei.. Viņi visi piekrīt, ka Kristus krustā sišana un nāve ir patiesi un dziļi atstājusi pēdas šajā pasaulē un ka negaidīta vai arī apzināta saistība ar šo notikumu liek viņiem pārdzīvot neiedomājamas ciešanas, bet dod arī neaptveramu spēku, kas nevis jauc. bet ceļ visu “augšup”. Šāda eksistenciālistiskā krustā sišanas daba, saistībā ar visu esamību kopumā, noteikti ir tuvāka tādu ārkārtēju personu dzīvei nekā to dzīvei, kuriem ir tīri intelektuāla pieeja. Saistībā ar dzīvības un nāves tēmu, šis ir jautājums par vairāk nekā tikai atsevišķiem abpusēji saistītiem līmeņiem, ieskaitot principu veidošanas un liktens "cēloņa" līmeni. Pat cilvēki, kuriem ir mazāk mistiska saikne ar Dievu, var izmantot notikumus meditatīvi kā tiltu ar realitāti, lai cik nepilnīga tā arī būtu. Jēzus sacīja sev blakus krustā sistajam noziedzniekam, ka viņš drīz ar viņu būs “paradīzē”. Tas liecina, ka iespējama arī strauja šī ceļa izpratne.

Apzināta iedziļināšanās cilvēka esamības dziļākajos procesos, tajos, kas saistīti ar depresiju, ciešanām un deģenerāciju, var izrādīties kā īsta pašreizēja iespēja – lielākā vai mazākā mērā. Lai arī šī iespēja nav atkarīga no gadalaika, ģeogrāfiskās seno notikumu norises vietas, Lieldienas, šķiet, ir vispiemērotākais laiks. Tas ir tā, it kā senajā tradicionālajā un gadalaiku sabrukuma un atjaunošanas ritmā būtu iejaukusies jauna “oktāva”.

Lācara gadījums jau liecina, ka Jēzus vairs neatbalsta seno vienošanos, ka fiziskā matērija rada nepārvaramas barjeras garam. Nekas, izņemot Dievu, viņaprāt, nav mūžīgs, vienalga, cik lēns un negatīvs; viss galu galā pārveidojas.

Jo zemāks un neapzinātāks ir subjekts, jo grūtāk ir to ietekmēt.

Krustā sišanas un notikumu tieši pirms tās laikā bez spēka, lai pārvarētu ciešanas, tiek norādīta arī universālā apziņa, piemēram, vārdos pie krusta, kas sasniedz kulmināciju teikumā “Tas ir pabeigts!” Universāli palīdzošā "mīlestības upurēšana”, ko var just arī šeit arī nav pietiekami izteikta šajā senajā, gandrīz tiesiskajā “cilvēces izpirkšanas, upurējot Jēzu Kristu" formulā. Tas ir veids, kā palīdzēt saprātam saprast to, kas ir patiesi nozīmīgs. Tomēr sākotnēji kristiešu varēja pielāgot šo stilu senajiem ebrejiem un citām senajam tautām, kas domāja, ka dzīvnieku u. c. upurēšana liks Dievam būt labvēlīgam. Skat. arī zemāk.

Tādā pat veidā šīs citas teoloģijas, kas, piemēram, uzsvēra, ka Jēzus palicis pie saviem principiem līdz pat nāvei, tomēr nesniedz pietiekamu paskaidrojumu – ne par viņu materiālajiem blakus apstākļiem kā Kristus kauna traipa paciešana un neēšana. Skat., piemēram, Turstona (Thurston) "The physical concomints of mysticism"("Fiziskie misticisma blakus apstākļi) nosaukms pārtulkots; jābūt arī angļu valodā), Hohta (Höcht "Von Franziskus zu Pater Pio and Therese Neumann" ("No Franciska līdz Svētajam Tēvam Pio un Terēzei Noimanai” (vācu valodā) un nākamo nodaļu.

Rūperts Šeldreiks, biologs, kurš ir pazīstams ar savu integrēto pieeju, piemēram, jaunajās garīgajās kustībās, attīstīja "morfoģenētiskā lauka" teoriju. Kad pērtiķi uz salas attīstīja jaunu prasmi, drīz pēc tam tāda paša veida pērtiķi spēja attīstīt tādu pašu spēju arī attālākās salās, nebūdami fiziskā saskarsmē. Bez nejaušības vajadzēja būt arī spēka lauka ietekmei, kas saistīja vienas un tās pašas sugas dzīvniekus. Rūperts Šeldreiks, kad viņam reiz jautāja, vai viņš varētu iedomāties, ka, piemēram, Kristus attīstība līdz pat krustā sišanai un augšāmcelšanās brīdim varētu būt izstarojusi līdzīgu spēka lauku uz visu cilvēci, par to padomājis izbrīnīts sacīja: “Jā, tomēr ne morfoģenētisko lauku, bet garīgā spēka lauks būtu tam pieņemams".

Lai arī tas nav "Dieva esamības pierādījums", tomēr daži jauni zinātniskie novirzieni sniedz labākas pieejas šim grūti izprotamajam kontekstam“ nekā teoloģijas, kas vai nu dogmatiski ievēro senās mācības vai arī izvairās runāt par lietām, ko ir grūti saprast.

Krustā sišana bija arī kā atgādinājums par senajiem indiešu ievadīšanas rituāliem, lai arī tos nevar ar to identificēt. Krusts vai koks, kurā cilvēks tika iekārts, ir atrodams arī ziemeļos, piemēram, mītos par Odinu, kurš kokā karājās 9 dienas un šajā laikā guva augstāku pieredzi. Kapa kā ievadīšanas vietas motīvs bija izplatīts megalīta laikmetā, arī ķeltu laikmetā un īpaši bija raksturīgs Ēģiptes piramīdu kultūrai. Piramīdas, kas patiesībā bija apbedījumu vietas – kas nav pierādīts, jo tikai uzraksti vēsta maz - tās jebkurā gadījumā tikai izmantotas kulta vajadzībām, gluži kā ķeltu kapu kalni. Tā kā pa to laiku tam būtu nepieciešams ignorēt daudzus faktus, lai noliegtu, ka mums šajā brīdī nav jāiet dziļāk tajā. R. Šteiners min, ka abi garīgie ceļi - krusts (vai koks) un kaps Kristus ceļā saplūst kopā.

Mūsdienās sevī no jauna piedzīvojot krustā sišanu vai "pusnakti dvēselē", "mistisko nāvi", iziešanu cauri "tuksneša noslēgtībai" bez jebkā, kam cilvēks varētu pieķerties - kaut ko, ko visiem zināmi mistiķi ir izjutuši tādā vai citādā veidā – arī ir zināma līdzība ar jogas Nirvikalpa Samadi vai “nirvānas” tukšuma pieredzi. Tomēr kristīgais misticisms pastiprināja faktu, ka šajā vai aiz šā tukšuma "kaut kas" pastāv, tas ir, Kristus vai Dievs. Aurobindo parādīja, ka ir iespējams sasniegt “nirvānu” tajā, kas ir aiz - arī indiešu ceļā. Kristiešu ceļā tomēr kaut kas no Dieva pārpilnības aiz visa var saglabāties no pirmā brīža un uz priekšu, jo Kristus, izgājis cauri zemes dzīvei, simbolizē tiltu.

Kad kāds kā Aurobindo saskaras ar spēkiem, kam, šķiet, ir saistība ar Kristus attīstību, bet šis pamats nav šeit, tas rada grūti līdzsvarojamas darbības iespaidu. Tas ir neiespējami jebkādiem līdzekļiem, tomēr daži, iespējams, atceras gadījumu ar hindu zēnu Sadu Sundaru Singu, kurš neko nezināja par kristietību, bet kurš, iekšēji meklējot Dievu, pēkšņi guva priekšstatu par dzīvu Kristu, par ko vēlāk tika aprakstīts grāmatās. Arī hindu tantras praktizēšanas laikā cilvēki, kuri bija cerējuši redzēt indiešu dievus, pēkšņi redzēja Kristus tēlu. “Gars virzās turp, kurp vien vēlas“.

Tas var tikai nedaudz attiekties uz teoloģiju, kas saistīta ar kristietību kā reliģijas kopienu, bet vairāk interesanti tas būtu citām kultūras jomām: R. Šteinera mājiens par Kristu kā saulei līdzīgu būtni, kas zināma augstākajiem gudrajiem, pirms tās nolaišanās uz zemes. Skat. šā teksta nodaļu “Sākumā bija Vārds…” un papildu lapu “Vecā Derība un pirmskristietības reliģijas".
Vienā šīs nolaišanās uz zemes stadijā, arī saskaņā ar citiem informācijas avotiem, radās, piemēram, "Jehovas" pieredze. Šī pieredze, iespējams, vēlāk tika aizēnota kā arī citur, kas nenozīmē, ka katru Vecajā Derībā aprakstīto notikumu var vērtēt no mūsdienu sabiedrības viedokļa. Dievs labāk kā mēs zina, ko Viņš dara un kāpēc.

Vēlāk, pirms 2000 gadiem mēs redzam Kristus fizisko inkarāciju uz zemes kā mērauklu, kā pavērsiena punktu pasaules evolūcijā, ņemot šo un cilvēci uz sevi, ieskaitot viņus atkal šajā dzīvē. Senie kulti bija daļēji pagrimuši, gluži kā kristietība vēlāk arī kļuva virspusēja, lai arī tomēr būtu interesanti veikt pētījumu šajā virzienā. Kristus sevi parādīja kā kaut ko, kas neatbilst lomai, kas dažreiz ir viņam piedēvēta kā īpašas reliģiskās kopienas spēka garantam - būtnei, kas vienkārši simbolizē atjaunoto humānismu, Golgātas "jauno Ādamu".

Krustā sišanas kontekstā teoloģijā tiek runāts par grēku piedošanu (Jāņa evaņģ. 1:29). Kas patiesībā varēja būt, tomēr ir tas, ka šai “atpestīšanai” kā "embrionālai" iespējai nepieciešama apzināts lēmums un sacensība ar Kristu (“Kristus atdarināšana”), lai patiesi izpaustos savā dzīvē. Tas ir īsts darbs. Cilvēks var patiesi piedzīvot to, ka dzīve kļūst vairāk kā daļa no organiskā kopuma, ja cilvēkam ir tāda attieksme, it kā viņu cauri dzīvei vadītu Dievs, kā to ir minējis Kristus. Ja kādam tā vietā ir mehāniski spēkā esošu liktens likumu vai "karmas" līdzsvars, tad dzīve patiešām noritēs saskaņā ar šiem principiem. Kristus arī runā par atmaksu "līdz pat pēdējam grasim", tomēr viņš neapgalvo, ka tam jābūt pēc "aci pret aci un zobu pret zobu" principa. Cilvēka jaunais uzdevums ir priekšplānā – jebkas, kas dod labumu viņam un viņa apkārtējai videi, tiks izvēlēts no viņa spējām un izdarīts. Tikšana skaidrībā ar pagātni vairs nav beigas pašas par sevi un vairs nav motīvs attīstībai. Mūsdienās cilvēku spēju mijiedarbībā ir vērojama palīdzība “no augšas”.

Pētot R. Šteinera darbus, var rasties iespaids, ka Jēzu nodarbina tikai cilvēces kopējais liktenis un ka katram cilvēkam pašam jāveido savs liktenis. Tomēr daudzi kristieši ir izjutuši, kā Jēzus palīdz viņiem veidot savu likteni. Viņš var vest uz tā apskaidrošanos attiecībā pret pārējo cilvēci, tā vietā lai pilnībā īstenotu visu iedzimto. Cilvēku piedošanas spēks arī ir patiesa pieredze, kas ir viena no kristiešu raksturīgajām iezīmēm. Mūžīgais, piemēram, vardarbības un pretvardarbības burvju loks tādējādi tiek "padarīts neskaidrs". Šī nav tikai mācība atbrīvošanai no zemes mudžekļiem – šajā ziņā ir dažas līdzības ar Budas mācību. Dziļāka meditācija par to padara skaidru, ka tas ir arī īsts spēks, kas ļauj nepatikšanām izzust iekšienē un par spīti tam neatkāpties, lai arī tagad tas būtu iespējams, bet lai pietiktu spēka plašākā nozīmē palikt “pasaulē” tajā pat laikā kā “kopējam vīna dārzā”.

Pat šajā godkārīgajā līmenī cilvēks acīm redzami “neizšķīst” kā pile okeānā. Nepietiek tikai aprakstīt to, ka cilvēks atstāj aiz sevis tūkstošiem pēkšņi izšķīdušās cilvēka iepriekšējās dzīves daļiņas, ieskaitot fiziskās un garīgās. Tas līdzinātos "krustā sišanas" seku aprakstīšanai teoloģiski sofistiskajā jomā un kā jau to līdzīgi ir aprakstījis Kastaneda no šamaniskā viedokļa, nelietojot jēdzienu "krustā sišana", kas arī ir īstas pārdzīvojumi.
Šūna vienā veselā, kas saglabā tās atbildību par visu, kas ar to saistīts, tomēr ir labāks apraksts par cilvēkam, kurš "uzņēmās savu krustu" un kura iepriekšējie pūliņi nu ir iesaistīti dzīves eksistences būtības veidošanā.

Par spīti mūsdienu centieniem garīgos nolūkos iztirzāt šo notikumu un krustā sišanas simbolismu, mēs nedrīkstētu neņemt vērā, ka šeit ir apvienotas vairākas lietas:

- Jēzum bija jāiziet cauri visiem cilvēka esamības posmiem no dzimšanas, mainot visu ar jaunu attieksmi;

-ka krustā sišana, kas - neatkarīgi no citām senajām krusta nozīmēm - ir vienkārši atzīstama kā agrāks tā laika soda mērs un ko šajā gadījumā neapšaubāmi panāca viņa pretinieki, izmantojot krāpnieciskas, nelikumīgas un materiālistiskas metodes. Tas bija tāds, kāds tas bija un nevarēja notikt citādi, tāpēc uz to nevajadzētu balstīt krusta fetišismu. Tā bija pēdējā krampjainā sastingušās un neapzinātās varas reakcija, kas izrādījās negatīva. Tā bija patiesi Jēzus apskaidrotās apziņas karikatūra.
Šo notikumu labvēlīgā ietekme nebija atkarīga no vardarbīgajām darbībām pret Jēzu un arī ir saistīta ar augšāmcelšanos. Tas ir Dieva darbs.

- Krusts kā simbols ietver sevī iepriekšējo kontekstu, pat ja tas vēlāk kļuva par vispārēju simbolu visuzupurējošākai mīlestībai, ko saprātīgi var izmantot arī mūsdienās – pretēji vienaldzībai, naidam utt.

- Neitrālāks Jēzus iekšējo pārdzīvojumu ārpus tā laika attēlojums būtu viņa pēdējos vārdos uz krusta: “Savu garu nododu Tavās rokās"; arī kaps, kas neatspoguļo pilnīgi atsevišķu "soli" pretēji senajiem ezotēriskajiem aprakstiem, bet ir saistīts ar krustā sišanu. Jēzus nāves būtība nav pašā nāvē, bet gan “nāves programmu" pārvarēšanā cilvēkos.

Šajā darbā tik pilnīgi aprakstīti "Jēzus dzīves pēdējie notikumi", jo tie nav bijuši garīgi tik garīgi piesātināti kā vieglāk saprotamie notikumi pirms tiem. Šī iemesla dēļ radās vēl neskaidrākas teorijas, un ir nepieciešams pielikt vairāk pūļu, lai tās atrisinātu. Tas var palīdzēt pievērsties tiešākiem pārdzīvojumiem. To nevajadzētu pārprast, domājot, ka nāve, tiekot sistam krustā, bija svarīgākais Jēzus dzīves notikums, kā to ir izteikušas noteiktas teoloģijas skolas.

Tradicionālā teoloģija - tāpat kā pirmie Jēzus mācekļi pēc krustā sišanas un augšāmcelšanās - konstatēja, ka vairāki Vecās Derības teksti līdz pat sīkumiem var tikt lasīti kā norādes uz vēlāko Kristus ciešanu vēsturi (pasiju) un to atbrīvojošo pagriezienu (Lūk.24:27; psalms 22; psalms 40:7ff.; psalms 69:22; Jesaja 52:13-14 un 53; Sach.12:10 un 13:1; Gudrība 2:10-20; u.c.) Arī tālāk nodotajos stāstos par Jēzus mācekļa gadiem tika atrastas vairākas kopsakarības ar vēlāko krustā sišanu un augšāmcelšanos. Par cik tie ir daļēji grūti saprotami, tos nevar izskaidrot vienkārši ar to, ka tie ir tikuši pievienoti vēlāk. Jau pirmskristietības grieķu filozofs Plato nojauta, ka viņa pilnīgi taisnīgā cilvēka ideāls šajā pasaulē beigsies ar krustā sišanu (Politeia II). Ir redzams, ka arī uz romiešiem šis notikums ir atstājis īpašu iespaidu (piem. Mk.15:38). Neskatoties uz šīs upurēšanās lielo nozīmi visas Bībeles kopsakarībā daži kritiskie teologi nezināja, kā ar to apieties. Jau kristietības pašā sākumā dažādas grupas sekoja soļiem, ko spēra no viņu rindām nākošie cilvēki vai soļus, kurus viņi personīgi varēja saprast - kas noveda pie dažādiem uzsvariem.

Jautājums:
Vai es gribu lūgt Dievam*, man palīdzēt atrast ceļu, kā pārvarēt veco garīgo programmu, kas sastāvēja no vecuma, slimības un nāves?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Tukšā kapa jautājums, "nonākšana ellē" un "nokļūšana" paradīzē”.

Tagad mēs varam aplūkot arī citus ar krustā sišanu saistītus jautājumus. Pirmkārt, ir tukšā kapa jautājums (Jāņa evaņģ. 19, 38; 20, 10). Jau tika minēts, ka tā nebija vienkārša dzīva cilvēka dziedēšana ar ārstniecības augiem. Arī Nikodēms izmantoja vielas, par kurām zināms, ka tās bija noderīgas mirušo iebalzamēšanai. Vienkārša līķa nolaupīšana no kapa vietas citur var tikt izslēgta ne tikai no tīri materiālistiskā viedokļa. Tas kļūs acīm redzams līdz ar atklājumiem, kas saistīti ar augšāmcelšanos un tiks aprakstīti nākamajā nodaļā. Tālākas detaļas var izsecināt, strādājot ar retiem jautājumu formulējumiem:

Var, piemēram, aplūkot vispārējo jautājumu par to, kas notiek ar cilvēciskajām būtnēm nāves brīdī un pēc nāves un vai šis notiekošais atšķiras. Tas ir bieži ticis darīts uz reliģisko izpausmju un tradīciju pamata un arī filozofisko pieņēmumu dēļ, vēlāk ar, piemēram, parapsiholoģisko pētījumu palīdzību, humānistisko un transpersonālo psiholoģiju, kā arī klīniskajām un individuālajām izpausmēm (piemēram, Elizabete Kūblere-Rosa (Elisabeth Kübler-Ross ...)

Gandrīz visas reliģijas galu galā atzīst, ka cilvēks ne tikai “turpina dzīvot savos pēctečos un cauri kultūras sekām”, bet ka viņš turpina pastāvēt kā apzināta būtne. Pat tā dēvēto “primitīvo tautu” senču dievināšana ne tikai nozīmē, ka senči "turpina dzīvot” savos pēcnācējos, bet tas nozīmē arī to, ka šie cilvēki ir pārliecināti par senču patiesu garīgo vai fizisko esamību mūsdienās un pat iespējamo viņu klātesamību kulta dzīvē vai arī pēcteču normālajā dzīvē. Pat tur, kur radās idejas, ka cilvēki var pārdzimt citās dzīvības formās, piemēram, dzīvniekos vai pat akmeņos vai citos, tika pieņemts priekšstats par tālāku kā garīgas būtnes pastāvēšanu. Jaunākās “augstās reliģijas” arī uzsver turpmāku pastāvēšanu. Viņi tos redz daudz viennozīmīgāk augstākos esamības līmeņos nekā fiziskajā līmenī. Daži runā par iespējamo sakaru starp šiem esamības līmeņiem, kā arī par problēmām. Apzinātai nokļūšanai augstākās sfērās tika izstrādātas precīzas darbības, skat., piemēram, "The Tibetan book of the dead" ("Tibetiešu mirušo grāmata”), ko ir pētījis arī K. G. Jungs. Saistībā ar tādiem jautājumiem kā reinkarnācija tika runāts par dažādiem atgadījumiem no dzīves un idejām.
Mūsdienās ir daži teologi, kas netic pēcnāves dzīvei vai “mūžīgajai dzīvei” kā Jēzus gadījumā*. Viņi ir pielāgojuši savas domas novecojušajiem 19. gadsimta zinātnes uzskatiem.
Cilvēks var gūt arī garīgo pieredzi, bieži sev jautājot “kas ir aiz?”
*Kristietībā „ticīgo" „mūžīgā dzīve" (piem., Matejs 25:46); tiem, kas seko Jēzum (piem., Lūka 18:29-30), un/vai tiem, kas tic Jēzum (piem., Jāņa evaņģēlijs 3), ir interesanta ne tikai pēc nāves. Kopā ar Jēzu Kristu kaut kas mūsos kļūst līdzīgs „Debesīm", arī dzīve „nākotnes pasaulē" mainās, kas arī ir aprakstīta dažās Bībeles nodaļās.

Medicīnas jomā ir ne tikai tādi gadījumi, kad anestezēti vai acīm redzami miruši cilvēki ir atgriezušies pie dzīves un stāstījuši par piedzīvoto citos apziņas laukos. Ir veikti arī zinātniskie pētījumi, piemēram, par svara samazināšanos par aptuveni 21 gramu, kas vienmēr ir novērojams nāves brīdī. Antroposofijā un teosofijā varētu runāt par “es“ vai „garīgā ķermeņa” un “astrālā vai emocionālā ķermeņa” līdz ar “gaistošā vai dzīves enerģijas ķermeņa” un “rēga ķermeņa” nodalīšanu no fiziskā ķermeņa. Pēc tam notiek pāreja uz emocionālo pasauli, pēc tam uz personīgo “Es” un cēlonisko pasauli – tās vēl nav “debesis” – vienmēr augstāka “ego” varā.

Tas var arī radīt jautājumu par to, kā mirstošs cilvēks tiek galā ar viņā esošajām spējām, pieredzi un vielām dažādos viņa slāņos un kā viņš tiek galā ar šīm atšķirībām. Par šo tēmu ir arī literatūra (piemēram, ko sarakstījis Tēvs Rozermillers (Roesermüller), kurā norādīts, ka “būtiskie” no visiem elementiem tiek “apkopoti vienā”; un ka apbedīšana ir labāka par kremēšanu tieši paša procesa dēļ. Tika pat minēta pēkšņa vielas pazušana kapā. Ir arī ziņojumi par to, ka baznīcās novēroti "netrūdoši līķi" pirms daudziem gadsimtiem un līdz pat mūsdienām. Mūsdienās, piemēram, Bernadette Soubitius Lurdesā. Ir daudz ziņojumu arī par "tukšiem kapiem“. Šādos gadījumos bieži konstatēts, ka šie cilvēki ir dzīvojuši “ļoti tuvu Dievam”.

Acīmredzot, neviens nedomāja par tā saistību starp šo un tukšo Jēzus kapu. Šī doma, diezgan pārsteidzoši, šķiet, pirmo reizi parādījusies jaunākajos ezotērikas žurnālos. Ir vēl daudz citu īpašu gadījumu, ko ir grūtāk pārbaudīt, bet tomēr apzīmēt tos kā krāpniecību būtu pārāk radikāli. Tomēr mēs zinām, ka fiziskā matērija joprojām slēpj sevī lielus noslēpumus. Pētījumi ķīmijas un fizikas jomā ir vēl vairāk mainījuši iespējamo, diezgan pastāvīgo atomu ainu ķermenī . Šeit tas tiek pieminēts tikai nedaudz, jo tam ir veltīta atsevišķa nodaļa.

Ir vērts pieminēt arī agrīnās kristietības pārstāvju rakstus (ko baznīcas neuzskata par "ķecerīgiem", bet ne arī par 100% pareiziem, kā dēļ arī tie netiek iekļauti Bībeles kanonā). Daļā no tā dēvētā Nikodēma evaņģēlija tiek aprakstīta "Jēzus” nokļūšana ellē” un viņa ietekme uz tur esošajām būtnēm, kas iet cauri, domājams, emocionālajai attīrīšanai. Tiek aprakstīta arī viņa tikšanās ar Vecajā Derībā minētajiem cilvēkiem - sava veida "paradīzē", kas šeit domāta kā sava veida garīgā valstība. No vienas puses, šādas idejas šķita pieņemamas, bet tās, ļoti iespējams, var būt īstas vīzijas, kas var būt daļēji tiešas, daļēji simboliskas.

Kaps kā tēls Kristus ceļā no vienas puses parāda Jēzus ķermeņa pārveidošanas, kas Jēzus dzīves laikā jau bija "garīgi uzlabots"; un paralēli augstākā notikumi, kas tika izlaisti no fiziskā ķermeņa apziņas. Šeit tiek pieminēts arī holistiskā (integrētā) "jaunā Ādama” jaunais sākums. Arī tas ir tikai simbolisms, jo, saskaņā ar tradīcijām, "Ādams un Ieva” tika apglabāti zem šīs "Golgātas" vietas.

Vēstījumu par to, ka Marija Magdalēna esot bijusi pirmā, kas esot atklājusi tukšo kapu, svarīgums vēl nav izsmelts. Acīmredzot, viņa atpazina Kristu sava veida vidusposmā* - "neaiztiec mani"-. Garīgajā kontekstā, šeit viņa, šķiet, simbolizē Ievas lomu. -*”Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu uzgājis augšā pie Sava Tēva". Tas atšķiras no vēlākās kā "augšāmceltas būtnes" parādīšanās, kur Viņš, piemēram, skaidri ļauj Tomam Viņam pieskarties. Šķita, ka mirušo ķermeni jaunā veidā ir atdzīvinājis Gars. Tomēr minētie stāsti nepiešķir ticamību pieņēmumiem par to, ka Jēzus "ir tikai bijis ievainots un attiecīgi pēc tam izdziedēts". Viņa ārējais tēls bija pilnībā mainījies un Marijas Magdalēnas reakcija neliecina, ka šīs pārmaiņas, acīmredzot, radīja ievainojumi vai kreveles. Nikodēma izmantotie ārstniecības augu maisījumi arī šajā kombinācijā bija piemēroti (efektīvi) mirušo iebalzamēšanai. Šeit notikušais neiekļaujas nāves un dzīvības shēmā klasiskajā izpratnē. Tas nesakrīt arī ar robežizjūtām starp dzīvību un nāvi, kas bija zināmas pirms tam. Tam ir arī zināma nozīme nākotnē, skatīt nodaļas par "Atklāsmi".

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Augšāmcelšanās.

Tukšais kaps un Kristus augšāmcelšanās ir neticams izaicinājums daudzu cilvēku apziņai. Viņu pamatzināšanas - viņi zina, ka cilvēkiem jāmirst; saprotamā tendence apspiest neizskaidrojamās lietas; vienpusējais materiālistiskais domāšanas veids par dzīvi – novecojis, bet tomēr vēl joprojām mācīts šajās skolās, ir vieni no galvenajiem tā cēloņiem. (Piemēram, Jāņa evaņģ. 20, 11; 21).

Neskatoties uz to, vēstures kritiķu aprindās ir tādi, kas apgalvo, ka liecības par augšāmcelšanos ir vislabāk pierādītās no agrīnās kristietības laikiem, pat labāk pamatotas nekā vēstījumi par Jēzus dzīvi. Šeit viņi domā liecības par Jēzus parādīšanos dažādās vietās jaunā tēlā un ar vairākām jaunām iezīmēm, ko ne vienmēr var tūlīt atpazīt, bet ko var uztvert acu skats. Tam varētu būt sekas.

Vienas no sekām varētu būt lūkošanās uz Jēzus attēlojumu Bībelē, kam nepieciešama īsta Jēzus mirstīgo atlieku pārveidošana - apgarota dzīvē - un /vai pēcnāves Jēzus "ķermenis"( tā dēvētie "spoki" parasti ir neredzami). Apziņas stāvokļu attīstība, kas ir sadalījusies cilvēces evolūcijas gaitā, varētu zaudēt tās atšķirtību. “atšķirtība” ir vārda “grēks” burtiskā nozīme. Šī atšķirtība bija arī atšķirtība no Dieva, no Radītāja. Tāpēc “zemākā daļa”, tas ir, ķermenis, atkal var tik iekļauta citās Kristus esamības daļās. Skat. iepriekšējo nodaļu: „un kaps bija tukšs”.

"3 dienās es atjaunošu šo templi”. Tomēr viņš runāja par sava ķermeņa templi.” Pēc viņa būtības atmodināšanas citās apziņas pasaulēs vai viņa visdziļākajā būtībā – šajā ziņā līdzīgā citiem – (skat. pēdējo nodaļu), varēja notikt jauna esamības līmeņu, ieskaitot fizisko ķermeni, radīšana, bez nezināmā jomām; jo Jēzū vairs nebija atšķirīgu īpašību un viss Viņā atbilda Viņa būtībai.

Arī saskaņā ar antropozofisko pasaules uzskatu (R.Šteiners) tiek uzskatīts, ka Kristus augšāmcelšanās ķermenis ir no jauna radīts kā "Jaunais Ādams" - 1. Kor. 15:45-47 – un kopš tā laika visiem cilvēkiem piedāvā savas attīstības iespēju (tā sauc. fiziskais "fantoma ķermenis"). Pat teosofiskajās aprindās (A. Beilijs (A. Bailey), piemēram, minēja "Atklāsmi" vai "5. atklāsmi") Jēzus augšāmcelšanās tiek aplūkota kā patiesa radīšana no jauna. Lai arī teosofiskais viedoklis vietām varētu būt neprecīzs, kristīgajiem teologiem vajadzētu sev pajautāt, kāpēc viņi neattīstīja šādas idejas vai, precīzāk sakot, pieejas. Dažu teologu vilcināšanās uztvert augšāmcelšanos nopietni pat neatbilst labu vispārējo zināšanu pamatkritērijam.

Šeit ir minēts, ka “augšāmcelts ķermenis“ kā patiešām piederošs pie esamības nevar tikt pilnībā pielīdzināts ezotēriskajā literatūrā aprakstītajam "redzamajam ķermenim"(Majavirupa), ko daži lietpratēji it kā veidojot kā sava veida apģērbu, lai padarītu viņus redzamus. Tomēr tas arī apliecina viņu gara pārākumu pār matēriju.
Modernajās mācībās par "gaismu izstarojošiem ķermeņiem", lai arī tās dažreiz ir neskaidri formulētas, arī ir dažas līdzības. Tas attiecas uz augstāku ķermeņu rezonansi fiziskajā ķermenī. Tas ir kā tilts, pa kuru nokļūt realitātēs ārpus fiziskās apziņas, neatstājot fizisko ķermeni, kas ebreju valodā tiek dēvēts arī par "Merkabah". Tās pamatus var atrast
Prof. J.J. Hurtaka (J.J.Hurtak) "The Keys of Enoch" un "The synoptic gospels". Academy for Future Science, P.O.Box FE, Los Gatos, CA 95030, USA. Tagad ir attīstījusies daudzveidīga "apgaismības darba” kustība, kas nav nevienas organizācijas pakļautībā. Šie cilvēki vēlas palīdzēt pasaulei šajā grūtajā laikā. Tomēr ir kārdinājums domāt, ka daži jauni vingrinājumi vien piepildīs cerības par tā dēvēto "Debesbraukšanu". Patiesībā nekas nedarbojas bez holistiskās attīstības, ieskaitot rakstura izaugsmi. Skat. arī nākamo nodaļu.

Idejas par reinkarnāciju, kas ir dvēseles personificēšana no jauna jaunā ķermenī, kā tas ir atrasts visa veida reliģijās tādā vai citādā veidā, būtu zemāka, nepilnīgāka jaunā augšāmcelšanās notikuma "oktāva" un nav identiska ar to. Mācības par dvēseles pastāvēšanu pirms apaugļošanās un arī mācības par personificēšanu no jauna arī tika plaši atzītas agrīnajā kristietībā un, saskaņā ar Rufinu (Ruffinus), pat vispārīgi atzītas. Tomēr ir interesanti novērot, ka vēlāk vairs netika likts tik īpašs uzsvars uz šo konceptu. Tas nav tikai tā apstākļa dēļ, ka tika uzskatīts, ka cilvēki koncentrējās uz zemes dzīvi – kā raksta R, Šteiners, un ne tikai varaskāro pāvestu iespējamais mērķis likt cilvēkiem būt vairāk atkarīgiem no viņu dzīves ierobežošanas – kā pieņem citi garīgie autori. Tā uzvēršanai var atrast arī vairāk nozīmīgu pierādījumu. Vissvarīgākais ir, lai cilvēki nostiprinātu augšāmcelšanās konceptu sevī. (Skat arī, piemēram, vēstulēs korintiešiem 15:53; vēstulēs filipiešiem 3;21). Pat, ja tas šķiet kā kaut kas neiespējams, reinkarnācija sāka izskatīties pēc procesa, kā vadību ir pārņēmis Kristus. Augšāmceltajam Kristum nebija jādzimst atkal, lai parādītos cilvēkos. Daudzas – lai arī ne visas - kristīgās grupas reinkarnācijas idejas vērtē kritiski. Jāatzīst, ka ideja par nelokāmiem “fiziski mehāniskajiem” liktens likumiem, nāvi un reinkarnāciju, vismaz, ja netiek uztverta kā beigas pati par sevi, neatbilst Jēzus dzīves piemēram. Tas tomēr nenozīmē, ka reinkarnācija nekad nav varējusi pastāvēt un ka tā nepastāv arī šodien. Daudzas agrākās un arī mūsdienu tā dēvētās “reinkarnācijas pieredzes" nevar neņemt vērā - pat, ja ne visas šīs pieredzes ir balstītas uz īstu reinkarnāciju, bet bieži vien uz citiem faktoriem. Tomēr kristietības jomā tie gadījumi, par kuriem ir zināms, tiešām ir īpaši, piemēram, Jāņa Kristītāja gadījums. Tā vietā, lai pārņemtu Elijas funkciju – kā tiek visbiežāk skaidrots – Jēzus vienkārši sacīja, ka "tas ir Viņš". Tā tomēr varētu tik atkal nosūtītam īpaša uzdevuma veikšanai loma, lai palīdzētu cilvēkiem un nevis noteikta ieslodzīto loka atdzimšanas ratā (hindu). Vēlāk kristīgā misticisma jomā, kur pat reinkarnācija tiek pieņemta kā fakts (piemēram, Lorbers (Lorber), bieži tiek uzsvērta jaunu mācīšanās veidu pēc nāves citā dimensijā nozīme. Mūsdienās vienas dzīves laikā cilvēki var iemācīties ļoti daudz. Reinkarnācijai normālai šķīstīšanai un attīstībai, iespējams, ar jauniem uzdevumiem, lai pieskaņotos situācijai, ne vienmēr jābūt veca, automātiska rakstura. Šīs vecās idejas varētu būt bijušas par cēloni mācību par reinkarnāciju uztveršanai ar aizdomām (kā nekristiešu). Bez tam, citu reliģiju idejās par reinkarnāciju netiek ņemta vērā Dieva un Kristus loma. Visu cilvēku daba ķermenī un garā pamatā ir vienāda, un tāpēc salīdzinājumi var palīdzēt cilvēkiem mācīties vienam no otra - bez egalitārisma.

Par mehānisko liktens un reinkarnācijas konceptu ietekmi jau tika aprakstīts nodaļā "Krustā sišana".

Mūsdienās ir novērojams, ka spēcīgas personības ir diezgan atšķirīgas no saviem fiziskajiem vecākiem, pat jaunībā. Dažreiz viņi izturas tā, it kā viņu formu būtu spēcīgi ietekmējusi cita vai agrāka kultūra, nekā tas parasti ir. Tas varētu būt saistīts ar lielāko psiholoģiski intelektuālās esamības nozīmi salīdzinājumā ar saistību ar senčiem un iedzimtību. R. Šteiners uzskata, ka šī parādība ir saistīta ar Kristus darbību.

Neskatoties uz šo parādību, nav iemesla aprakstīt Kristu kā tikai vienpusēju psiholoģiski garīgo daļu akcentu. Ilgtermiņā Kristus darbs šeit ir drīzāk kā impulss, lai uzlabotu visas daļas, ieskaitot ķermeni un panāktu, ka visas šīs jomas atkal saplūst unisonā. (Gars,) personai un ķermenim vajadzētu saskanēt (kas mūsdienās pavisam noteikti nav visur sasniegts). Īpaši ceļš uz augšāmcelšanos nav saprotams un veicams kā "bezmiesas” garīgs darbs, bet gan miesīgais kļūst par garīgo un garīgais kļūst par miesīgo – tas sākas tikai ārpus jebkādiem vienpusīgiem intelektuāliem pieņēmumiem. Skat. arī piem. Luk. 24:36-43.
Ideoloģijai, kas meklē iespējas samazināt tautu daudzveidību utt. un izveidot homogēnu cilvēci, nav pazīstams šis impulss, jo šāda ideoloģija diskriminē citus. Ir vairākas atsevišķas daļas un viens veselums – kas var šķist kā kaut kas pats par sevi saprotams – tomēr mūsdienās nekas nav pats par sevi saprotams, viss jāizstrādā apzināti.

Kristus vadmotīvs ir “Ieraugi!” Es padaru visas lietas jaunas”. Lai arī Viņš galu galā vēršas pie individualitātes būtības, kur cilvēks nav "ne ebrejs, ne grieķis...", bet cilvēciska būtne; un pat tad mēs neesam radīti, lai mums būtu kāda homogēna cilvēciska pārāka apziņa, bet doma, ko Dievs domā un īsteno katrā cilvēciskajā būtnē. Raugoties no individualitātes viedokļa, mēs varam sākt veidot jaunas kopienas, kas nav senā un ciešā saikne ar ģimeni, profesiju utt. Starp jaunajām gara attiecībām var tomēr būt arī "vecās", kas ir brīvas no neapzinātām tieksmēm, pārveidotas brīvi pieņemtos lēmumos.

Saistībā ar piezīmēm par pasaules mēroga sekām caur spēka laukiem, piemēram, nodaļā par krustā sišanu, mums vajadzētu ņemt vērā, ka pēc tam, kad Kristus tiešām bija izgājis cauri visiem šiem posmiem, tie ir kopumā un vienlaikus "šeit". Pat, ja Kristus soļi un to secība saglabājas, "krustā sišanas pārdzīvojums" ir kas cits, pēc augšāmcelšanas impulsa jau mirdz. Tas nav kas pats par sevi saprotams, ka pat visdziļākajai izpratnei par materiālo nāvi vajadzētu rasties, pirms var īstenoties "augšāmcelšanās spēks". Mistiskie pārdzīvojumi to atbalsta. Augšamcelšanās spēku var izjust kā pašreizēju pievilkšanas spēku aiz visa, pat vienkāršākajiem soļiem. Citā veidā arī R. Šteiners apgalvo, ka Lieldienu notikumi joprojām arī mūsdienās darbojas kā kopums, pievienojot turpmākus atklājumus kā, piemēram, "asiņu izgaišanu".

Arī mūsdienās ir svarīgas gadsimtu gaitā izstrādātās “Kristus sacensības” attīstītās spējas.

Šajā kontekstā ir interesanti, ka pastāv jaunas idejas, kuru autori vairs nepiekrīt vispārējiem pieņēmumiem par dabisko un neizbēgamo ķermeņa mirstību, kā Kristus:

Indiešu filozofs un joga Aurobindo pēc iziešanas cauri nirvānai pievērsās līdzīgām tēmām un mēģināja "zemes dzīvē īstenot pārdabiskas garīgās spējas". Viņa garīgā partnere "māte" Mira Alfasa šādā veidā varēja iekļūt fiziskā ķermeņa nezināmajos slāņos, piemēram, šūnās, kas satur atmiņu, kas ir saistīta ar senajām nāves programmām. Viņa to izjuta kā “strādāšanu pie cilvēces ķermeņa”.

Savādākā veidā R. Štainers runāja par jauniem esamības un ķermeņa veidojumiem pāri saprātam, kas vēlāk ļautu izstrādāt seno emocionālo, ēteriskās un materiālās cilvēka esamības daļas vienu aiz otras līdz smalkākajām detaļām. Viņš min šādas daļas: “garīgais es, dzīves gars, garīgā cilvēciskā būtne”. Varētu rasties iespaids, ka šis pareģojums piepildīsies tikai pēc ilga laika. Salīdzinājums ar pašreizējo attīstību/ evolūciju tomēr liecina, ka tas var būt svarīgi arī daļā mūsdienu dzīves.
Kristīgo rozenkreiceru vadmotīvs bija “Dzimis kā Dievs, miris kā Kristus, augšāmcēlies (latīņu val: reviviscimus) kā Svētais Gars.

Ezotēriskajā budismā arī tika minēti šie augstākie "ķermeņi", vismaz kā iespēja Budam: Patiesi mērķi, līdzekļi vai rezultāti šajās skolās nav gluži vienādi, bet kļūst skaidrs, ka dažādi cilvēki pievēršas vienām un tām pašām aktivitātēm, neatkarīgi viens no otra, tāpēc tam var piedēvēt augstu realitātes pakāpi.

Šeit tiek minēta arī pēdējā gadsimta pieredze. Karls Velkišs (Carl Welkisch) "Im Geistfeuer Gottes" (="Dieva Gara ugunī“). Kā fiziski neparasti jūtīgs mistiķis viņš juta aicinājumu (tas tika izteikts vīzijās) veikt uzdevumu, kas saistīts ar faktu, ka ķermeņa matēriju tagad var mainīt arī Dievs un ka viņš bija kā instruments šī mērķa īstenošanai. Tādēļ, ka tas notiek arvien biežāk, ka cilvēki ar ārkārtējiem "uzdevumiem no augšas" var domāt, ka viņi ir vienīgie - laikā, kad Dieva uzdevumu piešķiršana mēdz būt sarežģīta - bieži ir viegli atbrīvot viņus kā “vājprātīgos”. Tie, kuri ir pazīstami ar šāda veida pieredzi, var šādas izjūtas atzīt kā īstas. Tas pats attiecas arī uz Velkišu.

"Nemirstība” īpaši tiek sludināta noteiktās jaunās garīgās terapijas grupās, galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs. Tās cenšas “novērst mirstības idejas”. Tās arī cenšas izmantot tādas elpošanas tehnikas kā atdzimšana – dzimšanas traumas pārstrādei – veselīgam uzturam utt., lai veicinātu dzīves ilguma palielināšanos, dzīves, kurā ir daudz kā pozitīva. Pat, ja Kristus vārdam šai saistībā nav lielas nozīmes, kristieši kā, piemēram, mormone Annalee Skarin arī zināma šeit, kura rakstīja par saviem ieskatiem par ''kermeņa de- un re-materializāciju - balstītu uz viņas saikni ar Dievu.

Citi, ieskaitot medicīnas jomas pārstāvjus, pēta hormonālos līdzekļus, kā iegūt sava veida otro jaunību. Šai attīstībai ir pamatoti iemesli. Ne visas šīs pieejas būtu vērtējamas kā sava veida lielummānija.

Augšāmcelšanās spēks, kas tika piedzīvots kopā ar Kristu, kurš sāka to redzamā un integrētā veidā, šķiet, pārstāv harmoniskas attīstības “enzīmu”. Daudzas lietas, ko Viņš mums deva kā "sēklas", vēl joprojām ir jāpabeidz. Tāpēc ir vērts apzināti vērsties pie Viņa par to.

Tomēr mums vajadzētu atcerēties, ka Kristus vēlētos, lai mēs ņemtu vērā visu cilvēcisko būtni (personu), nevis tikai fizisko ķermeni kā atsevišķu un augstāku vērtību. Viņš arī neieteiktu dzīvošanu atsevišķā cellē, bet gan vienotu ķermeņa iesvētīšanu - ieskaitot tā orgānus, šūnas utt. un cilvēka garīgo dzīvi. Tas ir arī jautājums par brīvu, nevis piespiestu dzīvi. Tas ir minēts tikai kā iespējamais nepatikšanu cēlonis šajā sarežģītajā "līdzsvarošanas darbā", nevis, lai norādītu, ka šīs grupas vienmēr aiziet līdz galējībām.

Tajā pat laikā "augšāmcelšanās" nav tikai garīgs pārdzīvojums. Tas var uz ilgu laiku atjaunot visu dzīvē, kurai maz zināma jaunās atklāsmes grupa “Lichtzentrum Bethanien" (Betānijas gaismas centrs) Zigirsvilā, Šveicē savā žurnālā "Lichtbote" ("Gaismas vēstnesis") ir izveidojusi jēdzienu "augšāmcelšanās dzīve". Pēc krusta "šaurajiem vārtiem" nāks pārpilnība. Jēzus uzsvēra, ka šis ceļš var kļūt skaidrs tikai caur darbiem. Tikai progress personīgajā ceļā, tas ir, “Kristus atdarināšana“, var sākt padarīt šo progresīvo soli saprotamu. Kā jau mēs redzējām, šis ceļš nav vienveidīgs, tāds, kas stabili ved uz virsotni, bet drīzāk kļūst redzams cilvēkos kā dievišķi vadīta paplašinātas ēkas konstrukcija, kurā katrs nākamais akmens tiek likts uz iepriekšējā. Akmeņi ir spējas cilvēka esamībā, kas pārdzīvo viņa ārēji būvētās ēkas. Tāpat kā aizvēsturiskais cilvēks bija radīts, lai tas būtu pilnīgs (saskaņā ar dažādiem svētajiem rakstiem), viņš/viņa atkal var kļūt “pilnīgs kā viņu Debesu Tēvs”, izejot cauri nepilnīgās pasaules drāmai, kā to Kristus bija solījis cilvēkiem. Tas neattiecas tikai uz vienkāršākajiem soļiem šajā ceļā, bet arī pat uz augšāmcelšanos. Viņš nenosprauda robežas un neapgalvoja, ka šodienas ierobežotā saprašana būtu standarts. Viņš pats nosaka jaunus standartus, skat. "Es esmu…būtība“ evaņģēlijos: "Es esmu dzīvības maize”, “Es esmu pasaules gaisma…“, „Es esmu durvis“, „Es esmu labais gans” un arī „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība“, tas, kuram ir ticība, “dzīvos mūžīgi, pat, ja viņam tagad jāmirst". Tas nozīmē, ka nav jāgaida vispārēja atbrīvošana no "Pastarās tiesas", kā to uzsver dažas kristīgās grupas. “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība"; "Es esmu labs vīns, un Mans Tēvs ir vīnkopis, ...un jūs esat vīnogas"; "Es esmu Ķēniņš, esmu dzimis un nācis pasaulē, kurai es darīšu zināmu patiesību”. Kristus ir patiesais “Es esmu” cilvēkā, ko vajadzētu prast atšķirt no ikdienas ego.

Ebreju ticībā augšāmcelšanās vai atmodināšana bija pazīstama, bet tikai laika beigās. Tradicionālajā kristīgajā teoloģijā augšāmcelšanās tiek uzskatīta par jaunu iespēju, kas tiek iegūta caur ticību Kristum - nemēģinot saprast tās būtību tālāk par vakarēdienu. Modernajā, kritiskajā teoloģiskajā to jau var uzskatīt par sasniegumu - pretēji drīzāk materiālistiskajam teoloģijas virzienam, kas visu, ko ir grūti stādīties priekšā, mēģināja vienkārši „izskaidrot prom“ - to, ka augšāmcelšanās tiek atkal izmantota par "metaforu" = pārnestā, līdzībai tuvā nozīmē. (Hans Kessler, kopotie raksti "Auferstehung der Toten"). Droši vien, ka dažiem šāda pietuvošanās grūti saprotamajam ir vajadzīga, bet ne tiem, kuri ir spējīgi tiešā veidā ticēt augšāmcelšanās esamībai kā iekšējā un ārējā realitāte. Šī vienkāršo kristiešu ticība daudzos punktos vairāk atbilst mūsdienu pētījumiem un atziņām daudzās jomās, kādu to savos pētījumos izmantojam arī mēs. Uz cilvēkiem, kas visu redz tikai "metaforiski", tas saskaņā ar mūsu pētījumiem iedarbojas tikai dvēseliska uzmundrinājuma veidā. Tādejādi var tikt kavēta vai samazināta ārstējošā iedarbība, kas vēl šodien var ietekmēt fizisko ķermeni.

Mājaslapās angļu un vācu valodā ir dots fragments no Jāņa evaņģ. 20. nodaļas.

Jautājums:
Vai es kopā ar Dievu varu mēģināt izprast, kā mūsdienās augšāmcelšanās spēks var nest augļus ?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Kristus „Debesbraukšana".

Anotācija: Mūsdienās garīgo kustību pārstāvji lieto vārdu "Debesbraukšana", kas ir saistīts ar augšāmcelšanās spēku, kas aprakstīts iepriekšējā nodaļā.

Gluži kā pirms pravieša gaitu uzsākšanas Jēzus pavadīja 40 dienas tuksnesī, nošķirtībā no cilvēkiem, viņš arī savu redzamo darbību uz zemes noslēdza 40 dienas pēc Lieldienām, šo dienu laikā parādoties cilvēkiem dažādās attālās vietās.

Pēc pēdējās maltītes un sarunas “Viņš veda viņus Betānijas virzienā, pacēla rokas un svētīja viņus. Viņš svētīja viņus un sāka attālināties no viņiem un tika uznests debesīs” (Lūkas evaņģ. 24, Marka evaņģ. 16). "...Viņš tika nests arvien augstāk un augstāk, līdz viņu acu priekšā Viņu aiznesa mākonis. Kopā ar viņiem stāvēja divi baltās drēbēs tērpti vīri, kas sacīja: "... Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.“ (Apustuļu darbi 1). Acīmredzot, apustuļi ļoti labi manīja atšķirību starp šīm 40 dienām, kad Kristus pēkšņi parādījās viņu vidū un katru reizi atkal pazuda, un laiku pēc tam, kad viņus vienoja Viņa Gars, nevis Viņa tieša klātbūtne.

Kristus jau bija laicīgi paziņojis, ka dosies pie Tēva. Tikai pēc Kristus Debesbraukšanas ļaudis sāka runāt, ka Viņš “sēdīsies pa labi no Sava Tēva”, tādējādi būdams vienā līmenī ar Dievu ārpus cilvēkiem pieejamās “realitātes”. Tādējādi ir redzams, ka Kristus ir kopā ar Dievu. Dievs ir: "Es esmu viss". Viņš ir visvarens, tomēr dod cilvēkiem vairāk brīvības; Viņš ir dzīvs visu spēku un būtņu Radītājs un tomēr viens; Viņš ir ārpus telpas un visur klātesošs, Viņš ir mūžīgs un tajā pat laikā esošs katrā laikā. Tas nenozīmē, ka Kristus pazuda nekurienē, tas drīzāk nozīmē, ka Viņš ir visur. Noskaņojoties Kristum, joprojām dzīvē varēja izjust tiltu starp cilvēku un Dievu. – “Lūdziet Tēvu Manā Vārdā” (Jāņa evaņģ. 15,16). Šie vārdi ir kā pastāvīga realitāte, kas nav atkarīga no priekšstatiem par notikumiem, kas risinājās pirms 2000 gadiem.

Tagad mācekļi apzinājās savu kā apustuļu lomu Kristus vietā uz zemes. Viņos un caur viņiem Kristus izpaudās vēl spēcīgāk. Nebūtu pareizi vērtēt šo stāvokli no ārēja viedokļa, tā, it kā nekas cits nebūtu noticis, izņemot to, ka skolotājs bija pazudis un viņiem bija jāņem šī lietas savās rokās. Ja šeit aplūkojam Debesbraukšanas neatkarīgo nozīmi, to varētu aprakstīt kā Kristus darbības kļūšanu par universālu. To varētu salīdzināt ar hologrammu, kurā katra daļa atspoguļo visu attēlu. Piezīme: Šis salīdzinājums nav domāts kā mājiens pieņemt hologrāfisko pasaules uzskatu, saskaņā ar ko cilvēks tik un tā ir līdzīgs Dievam, un tāpēc cilvēkam nav jācenšas līdzināties Dievam. Šāda pieeja ir līdzīga sava veida izpirkuma idejai, kurā tiek aizmirsts, ka izpirkums ir kā dīglis, kam nepieciešami individuāli lēmumi un rīcība – kā Kristus apzināti izlēma mūsu vietā.

Cilvēciskās attiecības papildina arī attiecības ar Kristu. Pamatā tas, ko savā dzīves laikā darīja Jēzus, pēc Viņa Debesbraukšanas kalpoja kā impulss gan mācekļiem, gan visiem pārējiem. Iespēja, ka Kristus varētu pieņemt veidolu cilvēkā, tika norādīta nodaļā par kristīšanu Jordānas upē. Tas nozīmē, ka tam, ko deva Kristus un ko Viņš darīja, tagad ir daudz lielāka ietekme uz cilvēku salīdzinājumā ar cilvēku devumu. Tā izcelsme meklējama Dievā, ne tikai “morfoģenētiskajā laukā” – skat. nodaļu “Krustā sišana”. Šo pašu domu var izteikt tā, ka “Dievs saista visu pie Sevis”.

Mūsdienās Sv. Pāvils bieži tiek minēts saistībā ar tradicionālajiem strīdīgajiem momentiem. Lai arī viņa vizuālie pārdzīvojumi vienpusēju skaidrojumu dēļ reizēm tiek pārvērtēti, tos var uzskatīt par īstiem. Viņš pats spēja nonākt līdz atziņai, kā arī Sv. Jānis savā evaņģēlijā, ka Kristus loma sniedzas pāri jūdaisma robežām un ka jūdaisms patiesībā tika izvēlēts kā sākumpunkts universālajam Kristum, viņa devumam visiem cilvēkiem. Saprotams, tas bija par iemeslu vienam no strīdiem mācekļu starpā.

Baznīcas apgalvojumos ir tendence pielīdzināt baznīcu “Kristus ķermenim”, pat, ja plašākā nozīmē patiesībā bija domāta pārējā cilvēce. Antroposofiskajos apgalvojumos cilvēce neapšaubāmi tiek uztverta kā “Kristus ķermenis”. Teosofiskās skolas, kā pamatā gan nav tikai kristietība, arī atzīst Kristus nozīmīgumu, lai arī tikai uzskata Viņu par “pasaules skolotāju”.

Mūsdienu kristīgās Jaunās atklāsmes grupas, it īpaši "Universal life" arī redz Kristus nozīmi ne tikai cilvēkam, bet arī citām dzīvām būtnēm, tādējādi nonākot pie secinājuma, ka zemes nākotne nebūs cilvēku rokās. Tomēr cilvēkiem, kuri nav radījuši uz zemes nepatikšanas, bet kuri ir daļa no “risinājuma”, noteikti būs sava loma, kā jau minēts Kalna sprediķī.

Patiesībā jebkad, kad kāds ir kaut ko darījis “Kristū”, tas ir ticis darīts arī Kristum un tādēļ arī pasaulei.

Tie, kuri patiesi vēlas sevi saistīt ar Kristu un viņa darba virzienu – ko nav iespējams mainīt – vienkārši nespēs pieņemt daudzās teorijas, ko daudzus gadsimtus ir izplatījušas baznīcas. Saskaņā ar pieredzējušu mistiķu viedokli, Kristus ne apzināti, ne neapzināti nav atvērts nekam, kas ir pretrunā ar viņa mācību.

Uz jautājumu, kur baznīcas galvenokārt laicīgās varas interesēs smēla spēkus kariem, vajāšanām un naida kurināšanai, lai tās atbild pašas, izmantojot savu terminoloģiju. Garīgajās aprindās ir zināms, ka gaisma rada "ēnu". Tomēr, ja kāds tā vietā, lai censtos izskaust šīs ēnas gan sevī, gan citos, sāk tām kalpot, tas vienkārši ņirgājas par kristīgajām vērtībām un ideāliem.
Tomēr,
piemēram, Eiropas Ekumeniskās padomes gala dokuments “Mieru un taisnīgumu pasaulē” 1989. gadā liecina, ka tiek mēģināts samierināties ar pagātnes kļūdām. Teksts ir pieejams Hannoveres EKD, kā arī citur.

"Debesbraukšana" var kļūt arī patiesi nozīmīga “Kristus atdarināšanā”. Rozenkreiceri, piemēram, vīzijās un sapņos redzēja mākoņa nolaišanos no debesīm. Vienreizēja vai arī pat atkārtota šāda veida pieredze tomēr nenozīmē, ka šis cilvēks ir pilnībā īstenojis šo soli dzīvē. Sākumā tas vienkārši nozīmē, ka cilvēkā ir sākusi spēcīgāk attīstīties šī spēja.

Lai iedziļinātos “Debesbraukšanas” nozīmē, nepieciešama plaša garīgā attīstība, ko nevar salīdzināt ar NLO (nezināmu lidojošu objektu) tehnisku pārvietošanu. Ja ņem vērā vairākas garīgās iespējas, tad senākie atgadījumi, kad tikai “aiznesti” bībeliskie pravieši, nav iespējami (skat. nodaļu “Augšāmcelšanās”). Tomēr šis viedoklis šeit netiek minēts tādēļ, lai noliegtu iespējamo šo NLO eksistenci, kas, saskaņā ar biežiem novērojumiem, var būt kā citas planētas astronauti* un ka dažas leģendas var attiekties uz līdzīgām gan pozitīvām, gan negatīvām parādībām no pagātnes. Tiem var būt arī sava loma nākotnē. Tomēr centieni identificēt katru garīga satura klinšu sienu zīmējumu ar apļiem un tamlīdzīgām figūrām ar kosmosa kuģiem jau ir krietni pārspīlēta, šādu pieņēmumu saknes meklējamas mūsdienu tehniskās un materiālistiskās civilizācijas ierobežotajā fantāzijā. Lai arī cilvēcei nepieciešams dievišķs atbalsts, galu galā tai pašai jāveic glābjošais “izrāviens”. Pateicoties esamības progresam, darbībai un apziņai, cilvēkiem uz zemes būs iespējams izdzīvot, atrast viņu uzdevumu un to izpildīt. Nekādi ārēji sasniegumi un nekādi panākumi tehniskajā jomā nevar aizvietot apziņas attīstību un pāreju jaunā kvalitātē. Mēģinājums, kas noveda pie “izaicinājuma kosmosa kuģa” un viņu brīdinājuma nelaimes gadījumam, piemēram, ir kā traucējoša un slikti izstrādāta patiesi nepieciešamā kopija.
* Piezīme: par šo tēmu no baznīcas puses vairākkārt šādi ir izteicies piem. teologs Monsignore Corrado Balducci (Vatikāns). Parasti baznīca šajā tēmā ir saskatījusi tikai psihisku vai socioloģisku fenomenu. Taču neskatoties uz to oficiālajā Vatikāna avīzē "Osservatore Romano" 2008. gada maijā bija rakstīts sekojošais: "Visums sastāv no miljardiem galaksiju, katra no kurām sastāv no simtiem miljardiem zvaigžņu. Kā var izslēgt to, ka dzīvība varētu būt attīstījusies arī kautkur citur? Mēs nevaram ierobežot Dieva radošo brīvību. Ja mēs redzam pasaules radības kā Asīzes Francisks kā brāli un māsu, kādēļ mums nerunāt ari par citpasaules brāli? Iespējams, ka citas inteliģentas radības vēl joprojām dzīvo harmonijā ar savu radītāju.“ 

Tas nenozīmē, ka nevajadzētu ņemt vērā faktu, ka tehniskā attīstība arī ir nepieciešama, piemēram, lai nomainītu tehnoloģijas, kas ir bīstamas dzīvībai, piemēram, kodolenerģiju, citus elektromagnētiskās radiācijas veidus, “gēnu inženieriju” un citas tehnoloģijas. Tomēr arī tas var notikt, tikai balstoties uz augstāku apziņu. Minētajai izaugsmei .jābūt organiskai un nevis citai tehniskai manipulācijai. “Glābšanu” nevar panākt ne ar vienu garīgo “tehniku”. Dažāda veida vingrinājumi jāpārtrauc, kad ir sasniegts vajadzīgais mērķis. Beigās ir svarīgs tikai tas, kas ir kļuvis par daļu no būtības. Ar mūsdienu “smadzeņu mašīnām ”ir pavisam neiespējami “patērēt Dievu”.

Kristus nāca pasaulē, lai veiktu savu īpašo uzdevumu, bet jāatceras, ka iespējamas arī izpausmes citos esamības līmeņos un citās kosmosa vietās. “The Urantia Book” /ASV, tomēr netiek jautāts par Viņa īpašo uzdevumu uz blīvi apdzīvotās zemes, kā arī grāmatas “Analekta”1 un 2.(Analekta” ir pieejama tikai vācu valodā, dažus eksemplārus joprojām var iegādāties no Mag. Aloiza Tērnera (Alois Thurner), Staudach 103, A-8230 Hartberg, Austria.)

Teologi Jēzus uzņemšanā „mākonī“ ir saskatījuši kopsakarību ar Vecās Derības vietām (2.Mozes 13:21 un 40:34). Sekojošo mācekļu prieku par reāli izjustu jaunu Kristus klātesamības veidu viņi ir interpretējuši vai nu kā ļoti reālu vai nu kā kaut ko subjektīvu.

Mājaslapās angļu un vācu valodā tiek citēts Lūkas evaņģ. 24 un Marka evaņģ. 16, 15-20.

Jautājums:
Vai priekš manis augšāmcelšanās patreizējā vai nākotnes nozīme ir jautājums, kas mani nodarbina attiecībās ar Dievu ?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Vasarsvētki (ebreju Vasarsvētki).

Pirms krustā sišanas Jēzus paziņoja, ka dosies pie Tēva, un tāpēc Tēvs sūtīs Svēto Garu/ “Mierinātāju”/ ”Patiesības Garu”(Jāņa evaņģ. 14,15,16).

Aptuveni 10 dienas pēc Debesbraukšanas agrīnā kristiešu kopiena pulcējās Jeruzalemē lūgšanai. “Piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu... Viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citādās mēlēs...”(Apustuļu darbi 2). Tādiem vārdiem paraksti neapraksta parastu piepildījuma sajūtu pēc lūgšanas. Tas vairāk izklausās pēc Vasarsvētku baznīcu un kvēkeru pārstāvjiem. Pirmais Vasarsvētku notikums šeit minēts kā nodaļā par Debesbraukšanu aprakstītā ārēji uztveramā zīme, Kristus spēju nodošana Viņa mācekļiem un tiem, kas ir ap viņiem. Šajā “Patiesības Gara sūtīšanā lejup” mēs atkal redzam kaut ko no Dieva un Kristus savstarpējās iedarbības. Šajā ziņā pirmo Vasarsvētku notikumu var aplūkot arī kā “Kristus otrās atnākšanas” pirmo zīmi vai vismaz pieeju. Pat no šī viedokļa raugoties, varam noprast, ka pareģotā “Kristus otrā atnākšana” nozīmē ne tikai otro kā cilvēciskas būtnes personifikāciju.

Anotācija: “Mierinātājs ”vai “Padomnieks” vai “Patiesības Gars”(Jāņa evaņģ. 15:26) nedrīkst tikt pielīdzināts “Svētajam Garam”, skatīt zemāk. “Sofija”.

- "Patiesības Gars” parādās kā daļa no paša Kristus, kas atgādina par Viņa kopienu un Viņa vārdiem, un dod iespēju viņa mācekļiem turpināt uz zemes Viņa darbu. Vairs nav nopietni aplūkot reliģiskos un filozofiskos jautājumus tikai kā vēsturiskās literatūras pieņemšanu vai garīgo atzaru. Par šo tēmu ir rakstīts daudz. Ir spēkā arī citi faktori, tai skaitā arī cilvēkos, un galvenais šī teksta mērķis ir palīdzēt cilvēkiem sajust tos.

Radītāja, Tēva cilvēkos mantojums, jo viņi ir “dzimuši no Dieva”(Jāņa evaņģ. 1) tiek piedāvāts Jēzus dzīvē, dots katram, lai tas tiktu apzināti padarīts par savu; un tagad kopš Vasarsvētku notikuma Paša Kristus mantojums ir nostiprinājies uz zemes palikušajos.

-Svētais Gars kā “sievišķa, mātišķa” garīgi racionāla dievišķa īpašība un enerģija tika atrasts dažādos eksistences līmeņos un dažādās formās vēl pirms Kristus zemes dzīves kā apkārt cilvēkam, tā iedvesmojošā ietekmē uz cilvēku. Šeit var pasekot līdzi saiknei ar “debesu mannu” (Exodus jeb Otrā Mozus grāmata, 2. Laiku grāmata, Skaitļi, Psalmi, Nehemijas grāmata, Jesajas grāmata, Jāņa evaņģ., Vēstule ebrejiem, Atklāsme).

Tomēr ir pilnīgi nepareizi vienādot jēdzienus “Patiesības Gars” un “Svētais Gars”, kā bieži notiek attiecībā uz praktisko pieredzi. Arvien biežāk un biežāk var gadīties tā, ka dievišķie spēki darbojas kopā un visbeidzot kā vienība kā cilvēks, kas sākotnēji tika “radīts pēc Dieva līdzības”, tad var piedzīvot apziņas dažādošanos un atkal Viņa esamības integrāciju.

Tādējādi cilvēka un zemes saikne varēs parādīties tādā veidā, ko vēl joprojām mūsdienās grūti pamanīt. Šis jautājums tiks aplūkots nākamajās nodaļās saistībā ar Jāņa Atklāsmes grāmatu – nedomājot par to, ka šo nākotni jebkādi varētu pielāgot mūsdienu iztēlei.

"Svētais Gars” nav vienkārši gars vai dzīves elpa, vai dzīvīgums. Būtu noderīgi izsekot šai šķietami pakāpeniskajai izpausmei Kristus ceļā. Tas šeit tiek minēts saistībā ar Mariju, tāpēc tam vismaz ir bijusi saistība ar konkrēto notikumu.

To var atrast arī atsaucē, kur Kristus, parādās apustuļu priekšā savā atdzimušajā ķermenī, sakot “Ņemiet Svēto Garu” (Jāņa evaņģ. 20,22) – Svētais Gars šeit darbojas caur Kristu. Uztveres spējas attīrīšana vai dziļākā nozīmē sirdsapziņas attīrīšana var tikt aplūkota kā priekšnosacījums tai atbildībai, kas viņam tiek nodota vai kas ir padarīta pieejama viņu saprātam. “piedot grēkus un neko nedarīt)”. Šī sirdsapziņa, kas, saskaņā ar J. Lorberu, ir Svētā Gara izpausme, nav individuāli sajauktu baiļu kopums, kas bieži nepareizi tiek jaukts ar sirdsapziņu, aiz kuras tomēr dažreiz var slēpties daļa īstas sirdsapziņas. Sirdsapziņa tīrā veidā ir apzināta iekšēja indivīda vadīšana.

Pirmajā Vasarsvētku notikumā Svētais Gars šķiet bezpersonisks, pat “kosmisks”. Tomēr dažādos veidos, atkarībā no dažādām situācijām, kādās atrodas cilvēki, ko Viņš ietekmē, vai saskaņā ar to dažādajiem apstākļiem, Tas spēj aizskart prāta “sāpīgās vietas” – mainīt tās, jo cilvēks tās aplūko Gara gaismā. Lai arvien labāk atpazītu būtiskās atšķirības un patiesības, ir citas apziņas iezīmes, ko, šķiet, aktivizējis Svētais Gars. Kur ir mazāk neskaidrību, ko nepieciešams atrisināt, tas pats spēks izpaužas kā radoši veidojošs, pilnveidojošs- tāds, kas ved pie Dieva.

Ja palūkojamies vērīgāk, jaunus Svētā gara viļņus un izpausmes varam manīt dažādās 19. gadsimta atdzimšanas kustībās baznīcās un jaunās atklāsmes kustībās. Katrā gadījumā tas liecina par to, ka kristīgie impulsi un Svētais Gars arvien vairāk un vairāk tuvojās Atklāsmu grāmatā aprakstītajām lielajām lietām.

Šajās Apustuļu darbu nodaļās Marija un citas sieviešu kārtas mācekles ir “vienotas lūgšanās Dievam” ar vīriešu kārtas mācekļiem, Sieviešu lomai – vienalga, vai viņas runā vai “klusē”, kā to ir sacījis Pāvils – jābūt būtiskai vairāku iemeslu dēļ. Viņas, piemēram, bija emocionāli jūtīgākas pret smalkām ietekmēm un noteikti spēja tās nodot sev blakus esošajiem cilvēkiem gan ar vārdiem, gan bez tiem. Pat mūsdienās jebkāda veida sanāksmēs, arī garīgajās, ir redzama atšķirība starp to, kā izpaužas vīriešu un sieviešu līdzdalība. Bez vīrišķās ārišķīgās uzvedības daudzi notikumi var attīstīties iedvesmojošākā un entuziastiskākā veidā, kamēr vien iekšējā līdzdalība notikumā ir pietiekama. Antroposofiskajās un rozenkreiceru aprindās Jēzus māte Marija tiek pat uztverta kā patiess avots, caur ko Svētais Gars spēja nolaisties pie mācekļiem.

Šeit mēs sastopamies ar „Sofijas", Vecās Derības „gudrības”, dievišķā spēka sievišķās izpausmes, noslēpumu. Austrumu pareizticīgo baznīcā Marija bieži tiek identificēta ar Sofiju. „Sofiologs” un gaišreģis Solovjovs piedzīvoja tuvināšanos ar viņas būtību kosmiskā mērogā jau mūsdienās (gluži kā uztver Kristus parādīšanos, piemēram, Štainera lekcijas par „Kristus otro atnākšanu mākoņos” ap 1909. gadu vai citās mācībās). Kā tas bija ar Jēzu un Mariju mazā mērogā, tā “kosmisko Kristu un “Sofiju” kā debesu māti droši vien mistiķi un citi var pieredzēt plašākā mērogā. Skat. arī Hildegundes Volleres ( Hildegunde Wöller )darbu ""Ein Traum von Christus" ("Sapnis par Kristu" – nav zināms, vai darbs pieejams angļu valodā). Kontekstu iespējams aprakstīt arī šādā veidā: Dieva „mātišķais” aspekts palīdz radībai tuvoties savam radītajam; tāpat kā radītājs tuvojas saviem radījumiem.

Feministu teoloģes ir norādījušas, ka Svētais Gars agrākā valodā tika saukts sieviešu dzimtē. Marija un Sofija vairāk tika uztvertas kā forma, kuru pieņem Svētais Gars, līdzīgi kā dūjas simbols.

Tomēr dažādās feministu kustībās gan Rietumos, gan Austrumos var atrast “sofijisma” ietekmes, skat. Dr. Sūzena Šopas (Susanne Shaup) (Vācija) uzstāšanos „Evaņģēliskajā akadēmijā” Vācijas pilsētā Badbollā par tēmu "Jaunais laikmets: Sofija". Līdzīgi arī kristietības iezīmes var atrast ne tikai jaunajos pasaules kristietības modeļa projektos kā “Universal life” (“Universālā dzīve”) vai baznīcu kustību atjaunošanā, bet arī citās sekulārās kustībās. Komentārs no Jaunās Derības: “Vējš (Gars) pūš, kur gribēdams. Tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no gara. (Jāņa evaņģ. 3)

Tas, kas nāks, apvieno sevī vīrišķi sievišķo dabu un nav ne patriarhāls, ne matriarhāls.

Tā kā kaut kas no Kristus ir katrā indivīdā, kā aprakstīts iepriekšējās nodaļās, to var vēl no jauna papildināt ar ārējo Kristu un Svēto Garu, arī ar Viņa vārdiem – tomēr ne tikai ar šiem.

Arī Grāla bruņinieki uzskatīja, ka ir no Kristus darba uz zemes pirms 2000 gadiem atlicis kas tāds, ko cilvēki varētu meklēt un atrast kausā Saskaņā ar šo leģendu zemē pie krusta izplijas nedaudz Kristus asiņu, kas tika savāktas krūkā Tika uzskatīts, ka Jāzeps no Arimatijas un viņa biedri šo kausu saglabāja un aizveda to uz Franciju vai Angliju un vienmēr pulcējās pie šīs “brīnumdarošā kausa” lūgšanai un iedvesmai. Skat., piemēram, Roberta de Borona (Robert de Boron) “The story of the Holy Grail” (“Svētās Krūkas stāsts”), kas sarakstīts ap 1200. gadu. Lai arī šī leģenda var būt balstīta uz ārēju realitāti, ir manāms, ka zelta trauks vidū kļūst platāks gan uz augšu, gan uz apakšu, kas simbolizē cilvēku, kurš no vidusdaļas vai savas sirds atver sevi Svētajam Garam augšā un lejup – Zemes atpestīšanai. Tā ir “”izpirkta cilvēciska būtne’, ko “gaida radība” (Vēstule romiešiem, 8-18-28). Plašākā mērogā to var uztvert arī kā zemes atvērtības Dievam simbolu. Katariešu un albigensu tautas, minnezingeri un trubadūri šīs kustības kontekstā veidoja atsevišķas grupas. Dažas no tām nedaudz attālinājās no pasaules. Pāvestu vara iznīcināja daudzus miljonus šo “ezoterisko” kristiešu kā šķietamos “ķecerus”. Jebkurā gadījumā “Grāla kausa” nozīme netiek izsmelta arī ar vēl citu leģendu, saskaņā ar kuru “Grāli” ir Jēzus fiziskie pēcteči karaliskajās ģimenēs.

Jāņa evaņģ. 4: "... Tici Man, sieva, nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzalemē... Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē,. kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.” Baznīcas būtu spējīgas pārvarēt šādu pārliecinošu un brīvu garīgās kristietības izklāstu, ja tām būtu pieticis drosmes sevi atjaunot, balstoties uz brīviem kristiešiem. Tā kā šādas garīgās kristietības skolas bija tiktāl apspiestas, ka ir grūti rekonstruēt to mācības, baznīca pati atteicās no savu garīgo tradīciju būtības, ko mūsdienās sāk pamazām atzīt kā kļūdu. Pēc daudziem apšaubāmiem citu kultūru piedāvājumiem aizpildīt šo nišu arī baznīcas ir uzsākušas meklēt trūkstošo kristietības garīgo pieredzi.

Slavenais Abats Joahims del Fiorē (ap 1100. gadu) runāja par Tēva laikmetu jeb Vecās Derības reliģijas-likuma laikmetu, un par Dēla laikmetu, kad baznīca ir kā starpnieks, kā arī pareģoja, ka iestāsies arī trešais laikmets - "Svētā Gara laikmets"(grāmata ar šādu nosaukumu tikai izdota Turma-Ferlāga (Turm-Verlag) izdevniecībā), kad cilvēku saikne ar Dievu kļūs vēl ciešāka. Daudzi šī pravietojuma, kā nozīmīgumu mēs tagad sākam apzināties arvien vairāk, elementi tieši vai netieši tika iekļauti visa veida kustībās, no Lutera līdz Marksam un Hitleram, kur šīs idejas netika saprastas un attiecīgi arī nepareizi īstenotas dzīvē. Parasti tomēr pat oriģinālā, kas nav zaudējis savu jēgu, var atrast pamatu šiem sagrozījumiem.

Šeit ir arī anotācija par to, kā atšķirt Svētā Gara garīgumu un garīgo praksi: “Būšana Svētā Gara varā” ideālā variantā apzināta Svētā Gara pieņemšana iet cauri cilvēka visdziļākajai būtībai. Turklāt netiek novērots ne hipnozes, ne ekstāzes vai transa stāvoklis un būšana mirušo garu varā, nenotiek arī “garu izsaukšana”. Ne tieši iesaistītajiem cilvēkiem, ne tiem, kas atrodas viņiem apkārt, atšķirībā no garīgajiem seansiem, netiek atņemta enerģija. Apziņa netiek sašaurināta, bet gan paplašināta. Cilvēks, iespējams, spēj uztvert neparastas lietas, bet tas notiek apzināti un bez atmiņas zuduma.

Svētais Gars kā parādība būtu savietojams gan ar meditatīvo klusumu (kā gandrīz vienmēr nav Rietumu baznīcās), gan ar pretējiem centieniem sasniegt to pašu ar labāku un plašāku komunikāciju, kā tas it īpaši ir Rietumos vai Amerikā. Ja klusums un saziņa būtu vienoti – iespēja it īpaši Centrāleiropas mentalitātei – Gara nolūks kļūtu ļoti skaidri redzams. Tas bieži sevī atspoguļo “trešo ceļu”, kas ir nostāk no Austrumu un Rietumu galējībām. Tomēr tikai tad, ja centieni nav egoistiski, tas ir, neētiski. Kristus var iztēloties kā pieticīgu, ētisku un jēgpilnu, kurš darīja pasaulei zināmu glābšanas vēsturi, uzsverot Dieva sargājošo žēlastību.

Svēto Garu nevar uztvert kā pilnīgi nošķirtu no Kristus un Viņa darba. Kristus piešķīra Svētajam Garam īpašību atgādināt mācekļiem “visu, ko es Tev sacīju”. Viņš piebilda: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā” (Jāņa evaņģ. 16:12-13).

Jebkas, kas ir attīrīts un tiecas pēc patiesības, varētu apvienoties ar Svēto Garu un ar visu to spēku kopumu, kas vēlas pasargāt zemi.

Kristus mācībās ir cilvēks ar savu subjektīvismu – tomēr ne ar to neierobežoto relatīvismu, kas, saskaņā ar dažām mūsdienu filozofiskajām idejām, vairs nepieļauj objektīvu patiesību.

Jautājums:
Ko Dievs ir jau palīdzējis attīstīt manī un ko es saņemu no Dieva šodien?

* Papildu logs: svētās krūkas skice.. (angļu val.)

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Jēzus tēls.

Tiem, kuri vēlas gūt skaidrāku priekšstatu par to, kā Jēzus izskatījās, šeit evaņģēliju beigās, tiek sniegts tāds tēla apraksts, kas tiek uzskatīts par visīstāko – lai arī nepastāv viens vispārēji atzīts portrets.
Tā dēvētais vienīgais patiesais “Bild unseres Heilandes” (“Mūsu svētā tēls”) ir pieejams Lorber-Verlag izdevniecībā (74321 Bietigheim-Bissingen, Germany). Saskaņā ar leģendu, Kristus tēls pēc imperatora Tibērija tika pārnests no portreta smaragdā, ko no Konstantinopoles dārgumu glabātuves paņēma turku sultāns, lai atdotu to pāvestam Inokentijam VII kā izpirkuma maksu par savu brāli. Ar šo versiju ir saistīts Kristus apraksts, ko senātam un romiešu tautai deva Publijs Lentuls, kurš tolaik bija Jūdejas pārvaldnieks.
“Tajā laikā radās ļoti labsirdīgs cilvēks vārdā Jēzus Kristus, kurš vēl joprojām dzīvo mūsu vidū un tiek uzskatīts par patiesības sludinājumu pagānu vidū, savukārt mācekļi Viņu sauca par Dieva Dēlu. Viņš augšāmceļ mirušos, dziedē visas slimības. Vidēja auguma cilvēks, spēcīgas miesasbūves un cienījama izskata, tāpēc tie, kas Viņu redz, gan mīl Viņu, gan no Viņa baidās. Viņa mati ir gatavu lazdu riekstu krāsā, taisni, gandrīz līdz ausīm, pēc tam pāri pleciem nedaudz viļņaini, austrumnieciski, kā jau tas raksturīgs nācaretiešiem, ar celiņu pa vidu. Viņa piere ir atklāta un gluda, seja ir bez pūtītēm un krunkām, skaista, veselīgi sārta. Mute un deguns ir veidoti nevainojami. Bārda nav bieza, ne pārāk gara, tās krāsa atbilst matu krāsai. Viņa acis ir tumši zilas, dzidras un mirdzošas. Viņa ķermenis ir labi veidots un taisns, rokas un plaukstas ir proporcionālas. Viņa rājieni ir briesmīgi, pārliecināšanas spējas draudzīgas un patīkamas, viņas runas veids ir izturēts, gudrs un pieticīgs, tomēr tajā pat laikā cienīgs. Neviens nevar atcerēties, ka būtu redzējis Viņu kādu apsmejam, tomēr daudzi redzēja Viņu raudam. Cilvēks, kas bija pārāks savā neparastajā skaistumā.

(Vācu valodā 1992. gadā nodrukātajā tekstā attēls tika pievienots ar redaktora atļauju.)
K
as attiecas uz mirušā Jēzus miesām „Jēzus līķauts" Turīnā, skatieties sadaļu „Krustā sišana...". Ir vēl viens auduma gabals ar Jēzus seju ar atvērtām acīm – „Manopello plīvurs“, kopš 1979. gada to pēta P. Prof. Dr. Henrihs Feifers (Heinrich Pfeiffer) un māsa Blandina Paskalis Šlēmere (Blandina Paschalis Schlömer). http://voltosanto.com . Arī šis atveidojums ir grūti izskaidrojams, piemēram, nav iespējams zīmēt uz „gliemenes zīda”. Šie abi audumi ir līdzīgi. Sal.Jānis 20: 5-7. Šie atveidojumi ir ietekmējuši pirmo gadsimtu gleznojumus. Uz plīvura, kurš, liekas, bija aptīts Jēzum ap galvu, ir redzama ovāla seja ar matiem. Augstāk aprakstītajam attēlam ir arī dažas līdzības, kas parāda dzīvu Jēzu no malas.

 

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

Uz 1a daļu: nodaļas par soļiem evaņģēlijos 1-15
Uz 2. daļu: Soļi Atklāsmes grāmatā, pravietojumi spiest šeit
(Uz abu daļu pēdējo nodaļu - "Kristīgā attieksme");
Ar tabulu: "Kristīgā attieksme" - "Pasaulē", nevis "no pasaules", "Trešais ceļš"

Uz 3. daļu: Citas tēmas;
Uz 4. daļu: Vecā Derība un ieguldījums dialogā ar citām reliģijām

Uz galveno lapu

Jūs varat rakstīt Kristus ceļiem e-pastu (ja iespējams, vācu vai angļu valodā, ja rakstāt citā valodā, rakstiet īsus teikumus un norādiet valodu).

Atsauce uz citām valodām un autortiesībām.

Teksts internetā vācu un angļu valodā pašlaik tiek atjaunots. Mēs nevaram garantēt 100% tulkojumu precizitāti citās valodās, izņemot vācu un angļu. Jūs drīkstat drukāt savu šīs mājaslapas eksemplāru un dot kopijas visām ieinteresētajām personām, nemainot saturu .

Īsi citāti no Bībeles – balstīti uz dažādiem tulkojumiem – ir doti papildus atbilstošajām Kristus ceļu pamatteksta nodaļām. Tomēr šādas raksturīgās vietas nevar pilnībā aizstāt pilnu evaņģēliju nodaļu izpēti vai meditāciju.